Ziņas

Sabiedrība

YL2CP klausās!

Savā vietā. Šī bilde tapusi pirms vairākiem gadiemFoto: no albuma

Uzzinot, ka Cēsīs joprojām darbojas aktīvs radioamatieris, nolēmu viņu apciemot, lai uzzinātu ko vairāk par šo piemirsto aizraušanos. Meklējot informāciju par radio amatierismu, uzzināju, ka Latvijā darbojas aptuveni 300 entuziastu, pasaulē šis skaits svārstās no trim līdz četriem miljoniem. Katram radioamatierim ir savs izsaukuma signāls, kas daudziem kļūst par tādu kā otro vārdu. Devos ciemos pie YL2CP, jo ar šādu izsaukuma signālu Latvijas un pasaules radioamatieri pazīst cēsnieku Juri Brenci. Pirmās zīmes vienmēr norāda stacijas piederību konkrētai valstij, šajā gadījumā YL – Latvija.

J. Brencis sevi par aktīvu radioamatieri uzskata jau vairāk nekā 40 gadus. Bijis gan DOSAAF Cēsu radioamatieru sekcijas vadītājs, gan zemessardzes bataljona sakaru priekšnieks, zemessardzē ar J. Brenča prasmi un padomu joprojām rēķinās. Viņš smejot teic: “Esmu tāds kā rezerves sakaru centrs, jo ikvienu darbību bataljonā varu veikt arī no sava dzīvokļa. Zemessardzes pirmsākumos, kad te vēl bija padomju armija, bet zemessargi jau dežurēja uz robežas, visi sakari notika no mana dzīvokļa.”

Pirmsākumi viņa vaļaspriekam meklējami pamatskolas laikā, kad Rīgas radi uzdāvinājuši maziņu radioaparātu ar baterijām.

“Jau tad radās interese par radio, kā izveidot antenu, lai tā labāk uztvertu signālu. Meklēju literatūru. Kad aizgāju mācīties uz Priekuļu tehnikumu, tur bibliotēkā bija žurnāli par radio, sāku nopietnāk interesēties par radioamatierismu. Arī pirmo radioaparātu ar divām vai trim lampām uzbūvēju tehnikumā. Pēc skolas beigšanas kļuvu par radioamatieri – novērotāju, kurš nedrīkst neko raidīt, bet drīkst klausīties citu raidīto un sūtīt savas kartītes par apliecinājumu, ka signāls uztverts. Tas bija liels notikums, kad saņēmu pirmo kartīti no kāda radioamatiera ar apliecinājumu, ka viņš tiešām tajā brīdī strādājis,” stāsta J. Brencis.

Soli pa solim, mērķtiecīgi ejot uz priekšu, J. Brencis kļuva par augsta līmeņa radioamatieri, ar šo nodarbošanos aizraujot arī vairākus desmitus Cēsu puses iedzīvotāju. Aktīvajā ierindā gan palikuši vien daži, ar kuriem joprojām regulāri sazinās ēterā, kas, neraugoties uz modernajām tehnoloģijām, joprojām ir radioamatieru galvenā sazināšanās vide.

Padomju laikā radioamatieriem bija iespēja sazināties ar kolēģiem citur pasaulē, kas bija liegts vienkāršajiem ļaudīm. Kā to pieļāva varenais kontroles orgāns VDK (Valsts drošības komiteja)? Vai ar viņiem darbība nebija jāsaskaņo?

“Mums pašiem tāda saskaņošana nebija jāveic, visticamāk, pārbaudes notika, mums nezinot, jo dokumenti par izsaukuma signāla saņemšanu bija jāgaida pusgadu. Interesantu faktu atklāju nejauši, strādājot kolhozā „Uzvara”. Formējot radiostacijas atļaujas, saņēmu vēstuli, kurā nejauši bija iekļuvis vēl viens dokuments. Tā bija informācija karaspēka daļai, kādas radiostacijas mūsu kolhozam atļauts lietot. Tātad informācija tika nosūtīta attiecīgiem orgāniem, iespējams, mūsu sarunas tika arī kontrolētas.

Amatieri ir disciplinēti cilvēki, mēs zinājām, par ko drīkst runāt radiosakaru laikā. Tagad radio sakaros runā, ko gribi, arī valdību var lamāt no sirds. Toreiz sapratām, ka to nedrīkst, ja gribi arī turpmāk būt radioamatieris,” stāsta J. Brencis.

Sazināšanās ar kolēģiem Latvijā un pasaulē notiekot regulāri. Katru darba dienu pusdienlaikā Latvijas radioamatieri noteiktā frekvencē satiekas ēterā, bet plašāka satikšanās ir sestdienu rītos, kad pārrunā jaunumus, aktualitātes gan radioamatierismā, gan ikdienas dzīvē. Katra mēneša pirmajā, otrajā un trešajā otrdienā ir seansi, kurā iesaistās Skandināvijas un Baltijas valstu radioamatieri.

“Man nekad nav garlaicīgi. Īsajos viļņos vienmēr kāds ir, varu ieslēgt aparātu, un allaž būs ar ko parunāties. Tas tomēr labāk, nekā sazināties ar e-pastu vai “Skype”, radiosakari ir dzīvāki,” teic radioamatieris.

Viņš uzskata, ka radiosakari ir nepamatoti piemirsti, jo krīzes situācijā tie var izrādīties vienīgais glābiņš. Nesen Amerikai uzbrukušajā sniega vētrā tika pārrauti elektrības vadi, sakari nedarbojās, vienīgā iespēja nodot informāciju bijusi, pateicoties radioamatieriem, kuri izmanto īsviļņu radiosakarus. Šiem raidītājiem pietiek ar 12 voltiem, tātad var pieslēgt pie automašīnas akumulatora. Arī J. Brencis reizēm izmantojot šo priekšrocību, aizbraucot pie ezera vai upes, izvelkot kokos antenu un parunājoties ar kolēģiem.

Neatņemams radioamatiera darba instruments ir dators ar interneta pieslēgumu. Internetā var apskatīties, kurš radioamatieris ir ēterā, var iepazīties ar jonosfēras prognozēm, kas ir svarīgs faktors radio signāla izplatībā.

“Jāzina, kā radioviļņi atstarosies pret jonosfēru, lai sasniegtu konkrētu vietu. Diennakts laikā ir tikai divas stundas, kad var sasniegt Dienvidameriku,” stāsta J. Brencis.

Kā apliecinājums, ka nodibināti radiosakari ar kādu radioamatieri, ir kartīte, ko atsūta kolēģis. Uz tās ir viņa izsaukuma signāla kods. J. Brenča sekcijā ir vairākas kastes ar kartītēm, vairākiem tūkstošiem. Par katru kartīti ir ko stāstīt, ar katru saistīts kāds notikums. Viņš rāda kartīti, ko atsūtījis mūziķis un diriģents Normunds Šnē, arī kaislīgs radioamatieris. Daudzi diplomi apliecina J.Brenča panākumus radioamatieru sacensībās. Par vērtīgāko viņš atzīst 80.gados saņemtu diplomu par radiosakaru nodibināšanu ar PSRS ekspedīciju, kas ar slēpēm šķērsoja Ziemeļpolu: “Tas bija interesants izaicinājums, katru dienu bija ar ekspedīciju jānodibina radiosakari, kas man arī izdevās.”

J. Brencis gatavojas organizēt sakarus, izmantojot radiosignāla atstarošanos pret Mēness virsmu. Arī tas esot īpašs izaicinājums.