Ziņas

Sabiedrība

“Vītiņos” ienācis rudens

Pagalmā. Valdai Laizānei mūžs aizvadīts Nītaurē. Tagad laiku var veltīt dārzam un puķēm, mājai.Foto: Sarmīte Feldmane

“Rudens šogad jauks. Sals kavējas, kaut tik ziema nebūtu tik barga kā pērnā. Ziemcietes izsala, pat sniegpulkstenītes. Tik auksts kā pie mums citur nav,” saka Valda Laizāne un pastāsta, ka tikko dzirdējusi, ka vīnogām šoruden piemetusies kāda kaite, lapas esot jāsavāc un jāsadedzina.

Nītaures pagasta “Vītiņos” rudens pārņēmis apkārtni, salnas skartas zied mārtiņrozes, miķelītes. “Vecumdienās gribas vairāk puķu pie mājas. Gribas visu, kas saistās ar rozēm, mārtiņrozes iestādītas, kāršrozes iesētas,” bilst “Vītiņu” saimniece. Mārtiņrozes viņai patīk no bērnības. Valda atceras, ka toreiz tikai vienai tantītei Nītaurē pie mājas bijušas mārtiņrozes, meitenes skrējušas pēc puķītēm. “Viņai bija baltas mārtiņrozes. Tirgū nopirku stādu, solīja baltas un dzeltenas, nekā,” piktojas Valda.

Valda Laizāne ir nītauriete, te dzimusi un nodzīvojusi visu mūžu. Ģimeni skārušas laiku un varu maiņas. “Bijām pretvalstiskā ģimene, kurai nācās dzīvot mežā. Kamēr citi bija Sibīrijā, mēs bada maizē septiņus gadus dzīvojām mežā. No desmit līdz 17 gadu vecumam pavadīju mežā, tāpēc arī nekādas skolas nebeidzu. Bet padomju laikā visiem bija darbs,” vien klusi nosaka nītauriete. Viņas mūža laikā pagasts izmainījies, daudz kas vērsies uz labu. “Tikai žēl, ka skolā nav skolēnu. Cilvēku pagastā maz, visi brauc prom, jo nav darba. Labi, ka tepat kaut kur vai Rīgā, bet, ja aizbrauc uz ārzemēm, vai atgriezīsies,” domās dalās Valda.

Darba gadi aizvadīti sakaru nozarē, tad strādājusi cehā, bet līdz ar Atmodu izveidoja savu saimniecību. Turēja govis, audzēja cūkas. Kā tolaik daudzi laukos. “Nebija viegli, bet kaut kas bija jādara, bērni jāskolo. Neatmaksājās strādāt, un saimniecību likvidējām, jo cik tad var ieguldīt pensiju,” nesenus laikus atceras Valda un atzīst, ka tagad dara to, kas patīk, ko gribas. Un darāmā lauku mājā nekad netrūkst, visu padarīt vienmēr pietrūkst laika. “Nevaru iedomāties, kā būtu dzīvot daudzdzīvokļu mājā. Tagad vakarā izeju pagalmā, paskatos, kā zvaigznes spīd. Cilvēks esot laimīgs, kad viņam neko vairs nevajag. Bet tā jau laikam nevar būt,” saka nītauriete. Brīvajos brīžos viņa labprāt palasa, adīšanai rokas vairs neklausa. Vasarā, tad diena paiet dārzā. Tur izaug viss, kas nepieciešams ikdienas galdam. “Nītaurē zeme nav auglīga, daudz jādod, lai kas izaugtu. Tā kā pirms gadiem mums bija lopi, zeme krietni uzlabota un katra sēkliņa izaug,” ar gandarījumu stāsta “Vītiņu” saimniece.

Valdai dzimšanas diena ir 19.novembrī. “Man ir tādi svētki! Noskatos televīzijā valsts svētku programmas, un man ir svētki. Nav nekas jārīko, iepriekšējā dienā jau nosvinēts. Bērnībā mājās arī nekādas svinēšanas nerīkoja, mamma pasniedza kādu istabas puķīti. Vārda diena man pavasarī, kad zied sniegpulkstenītes, manas mīļākās puķītes,” pastāsta Valda Laizāne.

Valdas dēls un meita ir prom no Nītaures, brīvdienās kopā ar četriem mazbērniem ciemojas “Vītiņos”. “Garš mūžs nodzīvots, tā var teikt par katru, kam pāri 70 gadiem. Tādu, kuri nodzīvo 90 un simts gadu, nav daudz,” domās dalās Valda Laizāne un nosmej, ka kādā žurnālā lasījusi, ka tur, kur kalni un svaigs gaiss, cilvēki dzīvojot ilgāk, varbūt aizbraukt tur. “Tepat Nītaurē jau arī ir labi,” pēc pārdomām ar nopietnību balsī saka nītauriete.