Ziņas

Sabiedrība

Vīruss kā piedzīvojums un pārdzīvojums

Katrs droši vien ne reizi vien nodomājis – kā zināt, esmu “saķēris” jauno vīrusu vai ne. Varbūt jau pārslimojis un jābaidās nav, jo dzirdēts par stāstiem, kad analīzes bijušas pozitīvas, kaut simptomu nav.

Bet, ja šajā laika piemetas temperatūra un kakla sāpes, pilnīgi noteikti pārņem panika un secinājums viens – man ir covids! Ar steigu uz analīzēm, bet, izrādās, tas tik ātri nenotiek. Ar savu stāstu bija gatavs dalīties cēsnieks Uldis (vārds mainīts), kura darbā ikdienā ir saskare ar klientiem, tāpēc viņš nevēlējās atklāt savu vārdu. Tā teikt, lai neradītu lieku stresu apkārtējiem, kolēģiem un mājas kaimiņiem.

Viss sācies ar to, ka, pārnākot mājās, kāpusi temperatūra, sācis sāpēt kakls.

– Kad parādījās šie simptomi, protams, zvanīju ģimenes ārstam, ar kuru komunikācija notika tikai telefoniski. Saprotu, ka tā drošāk, bet varbūt nespēju objektīvi aprakstīt simptomus, kā to konstatētu ārsts, tiekoties aci pret aci. Man izrakstīja slimības lapu, jāteic, pirmajā sarunā domas par vīrusu prātā neienāca, arī ārsts to nepieminēja. Tad arī ģimenes ārsti uz “Covid-19” valsts apmaksātām analīzēm vēl nevarēja norīkot. Pēc pāris dienām ģimenē sākām runāt, ka varbūt pie vainas tomēr jaunais vīruss, jo parādījās arī klepus. Tā kā man darbs ar klientiem, iespējams, no kāda to saķēru, jo ārpus darba centos ne ar vienu nekontaktēties, arī ģimenes locekļi strādāja un mācījās mājās. Zvanīju uz norādīto Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) numuru, tur, manuprāt, lēmums tiek pieņemts pēc zvana uzklausītāja subjektīvā viedokļa. To varu teikt, jo ar centru sazvanījos divreiz, lai gan dabūt savienojumu nav viegli, jābūt ļoti, ļoti pacietīgam, pārsvarā līnija aizņemta.

Pirmajā reizē pēc manis aprakstītajiem simptomiem zvana saņēmēja teica, ka man nepienākas valsts apmaksātās analīzes. Tad uz tām galvenokārt nozīmēja cilvēkus, kuri atgriezušies no ārzemēm vai bijuši kontaktā ar atbraucējiem. Manis teiktais, ka nevaru būt drošs, vai nav bijusi saskare ar kādu inficēto, jo darbā katram klientam to neprasu, netika ņemts vērā.

Miera nebija, piezvanīju uz citu informatīvo telefonu, tur mierināja, ka atbilstoši savam vecumam neesmu riska grupā, pat ja vīruss ir, to viegli pārslimošu. Es gan norādīju, ka tas mani satrauc pat mazāk nekā tas, ja esmu inficēts. Cik daudzus laikā, kamēr vēl strādāju, esmu paspējis aplipināt. Un cik daudziem tas tiks, kad atgriezīšos darbā, ja atveseļošos, bet analīzes nebūs veiktas. Dzirdēts taču, ka vēl pēc izveseļošanās, kad simpto­mu vairs nav, cilvēks var inficēt citus. Taču par to neviens neaizdomājas, tiek tikai runāts, vai konkrētajā brīdī ir vai nav simptomi.
Labi, ja nevajag analīzes, nevajag, nedaudz nomierinājos, tomēr prāts nemierīgs.

Arī darba devējs saka, varbūt tomēr vajadzētu analīzes, jo arī grib būt drošs. Vienu brīdi pat aizdomājos par maksas analīzēm, bet tie tomēr nav četri vai pieci eiro. Nolēmu piezvanīt vēlreiz uz to pieteikšanās tālruni bezmaksas analīzēm, un šoreiz lēmums bija pilnīgi pretējs, kaut izstāstīju tieši to pašu, ko pirmajā zvanīšanas reizē. Šoreiz zvanu pieņēmēja uzreiz atzina, ka man pienākas bezmaksas analīzes, galvenais arguments bija tieši tas, ka nav zināms, ar ko darba procesā esmu saskāries. Varbūt nostrādāja tas, ka Latvijā bija sākusies neizsekojama vīrusa transmisija.
Taču uzreiz nevarēja teikt – hop! Pagāja vēl diennakts, līdz piezvanīja, ka esmu pierakstīts rindā, bet nācās gaidīt vēl vairākas dienas, līdz tiku kabinetā. Tas bija dažādu pārdomu pilns laiks. Ja ir vēlme izsekot, kā šajās daudzajās dienās, kamēr gaidu, vīruss izplatījies, tas ir praktiski neiespējami, jo ar katru dienu šis tīkls var izplesties arvien plašāk. Neskaitāmas reizes pārdomāju, ar ko kontaktējos, pirms sāku pašizolāciju, tad domas par to, kur viņi tālāk un tālāk… Tas ir liels pārdzīvojums – sēdi un domā, esi slims vai neesi, iet ārā vai ne. Nākas meklēt, kuri piegādās pārtiku un tamlīdzīgi, arī šie cilvēki neziņā. Tā ir vesela ķēde.

Saprotu, ka nevar visiem, kuri vēlas taisīt analīzes, to veikt par valsts naudu, bet nav arī īsti pareizi, ka gaidīšanas laiks ir tik ilgs. Varbūt cilvēkiem, kuri strādā ar klientiem, jābūt kādai priekšrokai, viņus vajadzētu reizi nedēļā pārbaudīt, ja reiz gribam domāt par sabiedrības drošību kopumā.

Būtu labi, ja būtu kādi ātrie testi par dažiem eiro, kas ļauj vismaz saprast, vai vajag nopietnākas analīzes.

Plaši jau arī nevar par to runāt, ka man ir aizdomas par “Covid-19”, jo sabiedrībā dzīvs linčošanas gars. Ja paklausāmies brīvo mikrofonu Latvijas Radio vai palasām komentārus, ir skaidrs, ka daudzi gatavi nolikt pie zemes katru, kurš, iespējams, staigā apkārt ar vīrusu vai tikko atgriezies no ārzemēm. Labi, ka pats varu aizbraukt uz analīzēm. Ko domātu daudzdzīvokļu nama kaimiņi, ja pie durvīm piebrauktu ātrās palīdzības mašīna, izkāptu ārsts spectērpā? Katram būs skaidrs, ka te ir slimības perēklis.

Tad nu beidzot pienāca analīzes diena. Neslēpšu, ka sajūta pirms došanās bija traka, šķiet, pat temperatūra atkal paaugstinājās. Tur stingra kārtība, kamēr iepriekšējais pacients nav aizbraucis, jāgaida, nedrīkst izkāpt no mašīnas. Telpā viss dezinficēts, analīžu pieņēmēja pilnā aizsargtērpā, viss, kā nākas.

Viens mirklis, un atkal satraukuma brīdis, gaidot rezultātus. Ja pozitīvs, informēšot diennakts laikā, ja negatīvs, iespējams, jāgaida ilgāk. Pat grūti noformulēt, kādu rezultātu labāk saņemt. Varbūt pozitīvu, jo tad izslimo un viss aiz muguras? Ja negatīvu, šajā brīdī nedaudz mierīgāka sajūta, bet jautājums, ja tas nebija “Covid-19”, kas tad tas ir, kas mani šīs dienas mocīja?

P.S. Vakar sazinājos ar Uldi, lai pārjautātu par analīžu rezultātiem, jo bija pagājusi pusotra diena. Viņš atzina, ka laikam satraukums bijis velts, jo no SPKC nav zvanīts. Tiesa, gaidīšanas laiks bijis ļotisatraucošs, jo katrs telefona zvans pamatīgi palielinājis stresa līmeni.