Ziņas

Sabiedrība

Vinnē tie, kas iztur

Ražīgās raibaļas. Andris Bite saimnieko, lolojot katru piena devēju. Foto: Marta Martinsone - Kaša

Mores pagasta “Dainās” saimnieko Zenta un Andris Bites. Andra vecāki padomju laikos dzīvoja Rīgā, bet, nevarēdami izstāvēt bezgalīgo rindu uz dzīvokli, iespļāva saujās un pārcēlās uz laukiem. Saimniekam tolaik bijuši pieci gadi, tāpēc dzīvi Rīgā viņš neatceras gandrīz nemaz. Morē gājis skolā, te mācījies darba tikumu un tagad ar ģimeni saimnieko “Dainās”.

Abi ar Zentu sākuši saimniekot kā jau vairums – ar vienu piena devēju -, bet tagad saimniecībā ir aptuveni 30 melnraibās un sarkanraibās govis. Kūtī sava vieta atvēlēta piena lopiem, sava gaļas krustojumiem. “Vēl nesen turējām cūkas. Periodiski audzējam broilerus, tomēr visvairāk orientējamies uz piena lopkopību,” stāsta saimnieks, bet sieva Zenta piebilst, ka kopā Bites apstrādā 72 ha lauksaimniecības zemes.

“Tagad kūtī ejam mazāk. Darbus lēnām pārņem dēls ar savu meiteni. Abi pārcēlās no Rīgas, un pagaidām izskatās, ka viņiem te patīk. Viņi mācās darot, te ar teorētiskām zināšanām būtu par maz, tāpēc, cik varam, palīdzam ar savu padomu,” saka Zenta.

Sarunā saimnieks atklāj, ka pārmesties uz gaļas lopiem nedomā. “Lai audzētu gaļas lopus, vispirms tie jānobaro, taču gaļai ir ļoti zema cena, līdz ar to izdevīgums gaužām apšaubāms. Par izdevīgumu var runāt, ja ganāmpulkā ir vismaz 50 zīdītājgovis. Vajadzīgi lieli ieguldījumi, jo pāreja no piensaimniecības uz gaļas lopu audzēšanu ir sarežģītāka, nekā varētu domāt,” saka Andris, bet Zenta piebilst, ka vēl pa šiem gadiem ierasts rēķināties ar piena naudu, ko divas reizes mēnesī regulāri ieskaita kontā.

Kad sākās piena krīze, daudzi lūkoja pārmesties uz citām nozarēm, meklēja nišas, bet Andris saka: “Tieši tāpēc mēs to nedarījām. Ja visi dodas vienā virzienā, tad mums tur nav, ko meklēt, jo, kā likums, tirgus drīz vien būs izkropļots. Cena būs zemē, un ar to pašu viss beigsies. Turklāt mēs gadiem esam ieguldījuši piensaimniecības attīstībā : ierīkojuši piena vadu, izbūvējuši 1250 litru lielu piena baseinu, mēslu krātuvi. Tagad tam visam atmest ar roku? Nē! Ja redzi, ka pūlis iet uz vienu pusi, pagriezies un ej uz pretējo, tur būs labāk. To parādīja arī deviņdesmito gadu sākums, kad visi audzēja graudus un domāja, ka nu tik būs, nu tik pelnīs, bet gadu vēlāk tirgū radās pārprodukcija. Tirgū jābūt līdzsvaram. Nepieciešams gan piens, gan gaļa.”

Bites paliek pie sava un saka, ka notikumi pagātnē pierādījuši – tie, kas iztur, tie vinnē. “Izput tie, kas mētājas no vienas lietas pie citas. Nav jau tā, ka pēkšņi uznāk krīze un cilvēkam pilnīgi vairs nav naudas. Jābūt rezerves līdzekļiem – buferim, kas ļauj pakrist, bet atkal piecelties. Katram saimniekam ir rezerves, par kurām sagādāt barību, un tiklīdz to esi izdarījis, savu ganāmpulku esi nodrošinājis. Tālredzīgs saimnieks atradīs veidu, kā izdzīvot, un lai tā krīze turpinās, mēs ejam līdzi. Protams, ka vairs govīm nedodam mikroelementus, jo to iegādi nevaram atļauties, taču, tiklīdz piena cena aug, viss mainās. Ne jau mēs vieni tā darām. Lopbarības tirgotāji nespēj vien piegādāt, jo pie labvēlīgākām piena cenām arī citi saimnieki steidz gādāt visu nepieciešamo. Taču, ja tiešām pēc trīs mēnešiem kabatās svilpo vējš, tad katram pašam sev jāpavaicā – vai es vispār māku saimniekot? Lai arī piena cena ir cēlusies, nevar teikt, ka krīze ir aiz muguras. Mēs joprojām neesam sasnieguši pirmskrīzes cenu par piena kilogramu. Loģiski, ka gribētos vairāk, bet situācija jāanalizē kontekstā, ne tikai vietējā tirgus līmenī. Ja no raudāšanas būtu kāds labums, mēs visi varētu raudāt, bet labuma jau nav,” saka Andris.

Bites piekrīt, ka jāmeklē jauns piena tirgus, jo nevar paļauties tikai uz Krieviju: “Mums taču ir cilvēki, kas ar to nodarbojas. Viņi paši neslauc govis, negādā barību, bet meklē politekonomiskus risinājumus. Tikai te ir viens trūkums – kamēr viņiem pie lemšanas ir nodrošināta silta vietiņa, par zemkopību viņiem izpratnes maz un intereses vēl mazāk. Ko piensaimnieku savienības lietu bīdītāji bīdīs, ja šajā galā nebūs piena? Viņiem ir jādomā par tiem, kas ražo pienu, jo mēs viņiem dodam darbu,” sarunā pasvītro saimnieks.

Zenta piebilst, sacīdama, ka no prāta neiziet zemkopības ministra sacītais laikā, kad pienu, kas palika pāri, veda uz Lietuvu: “Jānis Dūklavs, mūs – piensaimniekus – rāja, ka izvest pienu no valsts esot slikti, ka pašiem viss jāpārstrādā. Bet, kad uznāca krīze, tad apmeta kažoku uz otru pusi un bāra, ka mums pašiem tagad jāmeklē tirgus, kur pienu realizēt, nevajagot čīkstēt. Te rodas jautājums, kam tad mums tādas ministrijas vajadzīgas, ja tās lokās uz to pusi, no kuras vējš pūš?”

Sarunas laikā nonākam arī līdz tēmai par piena pārstrādes uzņēmumiem. Arī te piensaimnieki saredz absurdus: “Piena kombināti sūkstās, ka noslogoti tikai daļēji. Tiem vajadzētu apvienoties un strādāt ar pilnu slodzi, tad arī gala produkcijai būs cita cena. Tomēr te redzam, ka katram kombinātam sava administrācija, tā jānodrošina ar darbu, taču rezultāta nav, citādi viņi būtu sakārtojuši, piemēram, piena loģistikas jautājumus.

Mēs nododam pienu vienam kombinātam, kaimiņš citam, un pa šo ceļu reizi dienā aizbrauc divas piena mašīnas. Visā Latvijā ir 65 piena uzpircēji, un tas ir krietni par daudz. Nemākam sadarboties, tas ir mūsu lielākais mīnuss. Taču, ja cilvēks spēj palaist gaisā kosmosa kuģi, tad izdomāt loģistiku piena mašīnai mūsu lēmējvarai jau nu vajadzētu būt pa spēkam.”

Ja 2015. gadā Latvijā realizēti apmēram 800 tūkstoši tonnu svaigpiena, tad pērn šis skaitlis sasniedzis jau 814 tūkstošus tonnu. Šie skaitļi ir visai interesanti, jo ik gadu govju skaitam ir tendence samazināties. Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra lopkopības eksperti to skaidro ar krīzes ietekmē panākto ganāmpulku ražīguma pieaugumu.