Amatas novada Drabešu pagastā, vietā, kas pazīstama kā “Meža kaujas”, aizvadītajā svētdienā notika pasākums “Svinam brīvību”, kas bija veltīts Cēsu kauju simtgadei.

Šī vieta ir ļoti svarīga visā Neatkarības kara gaitā, jo te notika pirmās Igaunijas armijas sadursmes ar landesvēru. Pasākumā piedalījās arī igauņu militārais vēsturnieks Urmass Salo, kura vectēvs bija unteroficieris Igaunijas bruņotajā vilcienā Nr.2, kas piedalījās Cēsu kaujās.
Pasākumu rīkoja Amatas novada pašvaldība sadarbībā ar biedrību “Latviešu Strēlnieku apvienība”, kuras vadītājs Ēvalds Krieviņš akcentēja šīs vietas nozīmi: “Tieši te pirms simts gadiem, 1919.gada 5.jūnijā, sākās tā sauktās Cēsu kaujas. Notika Igaunijas armijas bruņoto vilcienu pirmā kauja ar Baltijas landesvēra vienībām. Landesvērs, zinot, ka tuvojas bruņotais vilciens, nomīnēja tiltu un ieņēma pozīcijas šajās mājās upes krastā, esot gatavībā iespējamajai karadarbībai. Tāpēc igauņiem šī vieta ir ļoti svarīga, jo te bija robeža starp viņu spēkiem un vāciešiem. Vēsturiskās liecības par notikumiem pie Amatas tilta nav saglabājušās. Tā kā šajos notikumos latvieši nepiedalījās, nav viņu atmiņu stāstījumu, ir atmiņas no igauņu karavīriem, citiem avotiem. Var teikt, ka šī bija igauņu – amerikāņu kopīga kauja pret landesvēru, jo igauņu bruņotajā vilcienā atradās amerikāņu virsnieks, kurš vēlāk karoja arī 2.pasaules karā. Kopumā Cēsu kaujās piedalījās daudzi nākamie 2.pasaules kara virsnieki, komandieri, īpaši vācu pusē.”

Runājot par Cēsu kaujām, viņš norādīja, ka patiesībā šis nosaukums nav īsti korekts, jo fronte stiepās apmēram 150 kilometru garumā no Rīgas jūras līča līdz Vidzemes šosejai pie Raunas. Nedaudz atšķirīgs arī nozīmīgāko notikumu traktējums.
Igauņi par savu Uzvaras dienu pasludinājuši 23.jūniju, kad iegāja Cēsīs, latvieši uzskata, ka svarīgākas bija kaujas pie Skangaļiem 22.jūnijā, kad notika lūzums kara gaitā un vācieši sāka atkāpties.

“Atzīšos, mani neinteresē šo kauju politiskā puse, bet operatīvi – taktiskā, tāpēc mēģinājām kauju restaurēt pa minūtei. Izstaigājām apvidu, analizējot, kas un kā varētu būt noticis. Informācija pretrunīga, igauņi notikumus pacēla propagandas līmenī, pārspīlētie skaitļi par kritušajiem nav patiesi. Vairākus mītus esam atmaskojuši, citus esam atklājuši no jauna,” saka Ē. Krieviņš.

Pētniecības darbus viņš veicis kopā ar U. Salo, kurš specializējies tieši Neatkarības kara vēsturē, pētījis dokumentus arhīvos Rīgā, Tallinā. Viņš ir arī Igaunijas armijas rezerves virsnieks, tāpēc militārā joma tuva un saprotama, ko īpaši sekmē ģimenes vēsture.
U. Salo stāsta, ka vectēvu neesot redzējis, viņš miris 50.gados, tikai pēc tēva stāstītā uzzinājis par notikumiem Cēsu pusē: “Tēvs par tiem sāka stāstīt 80.gadu beigās, tad arī pats sāku arvien vairāk par to interesēties, tikai pirms septiņiem gadiem nonācu te, vietā, kur igauņu bruņuvilciens uzsāka pirmo kauju ar vāciešiem. Tas bija īpašs, neaprakstāms brīdis, apjaust, ka viņš te cīnījies un tagad es un mēs – igauņi un latvieši – varam dzīvot neatkarīgās valstīs.”

U. Salo atzīst, ka saglabājies ļoti maz rakstisko liecību par to laiku, notikumiem, arī vectēvs tās nav atstājis: “Ir tikai fotogrāfijas, rakstisku liecību par vectēva cīņas gaitām nav. Viņš par tām stāstījis tēvam, taču tēvs neko nav pierakstījis, tāpēc nākas informāciju, atmiņas vākt no citiem avotiem. Tiesa, šiem stāstiem, atmiņām jāpieiet nedaudz kritiski, jo dažkārt tās šķiet pārspīlētas, ir stāsti par daudzajiem kritušajiem vāciešiem un tamlīdzīgi. Izprotot reālo situāciju, kļūst skaidrs, ka tā tomēr nebija.”

Pēc viņa stāstītā, igauņu bruņotais vilciens Cēsīs ieradies 2.jūnijā, dienu vēlāk devies uz Ieriķiem, kur notikušas sarunas ar landes­vēru, kas bija bez rezultātiem, un 5.jūnijā, kad bruņotais vilciens atkal tuvojās Amatas tiltam, sākās sadursme ar vāciešiem. Bruņotais vilciens dienu vēlāk iesaistījās arī kaujās pie Cēsīm, kur palīdzēja Skolnieku rotas karotājiem, kuriem draudēja aplenkums. Lai arī vācieši centās izjaukt sliedes, lai nogrieztu vilcienam atkāpšanās ceļu, tam izdevās atkāpties pāri Raunas tiltam.

Visas dienas gaitā “Meža kaujās” notika gan atraktīvi pasākumi, gan diskusijas par Cēsu kauju nozīmi. Izskanēja detalizēts stāstījums par notikumiem pie tilta pār Amatu, kauju stratēģiju un plānošanu. Vēstures rekonstrukcijas kluba pārstāvji demonstrēja Cēsu kauju kareivju apģērbu un ekipējumu. Notika munīcijas atlieku meklēšana ar metāldetektoru, paraugdemonstrējumi un citas aktivitātes. Ar patriotiskām dziesmām sanākušos priecēja Priekuļu pagasta kultūras nama vīru ansamblis “Neprāc”.

Pasākumā tika prezentēts buklets, kas veltīts Cēsu kaujām un gaidāmajiem pasākumiem. Izde­vums būs pieejams ikvienam daudzviet Cēsīs un apkaimē.