Jūnijā ir divi datumi, kas mūsu valsts vēsturē iezīmējušies īpaši sāpīgi. 14.jūnijs, kad 1941. gadā notika Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas, un 17.jūnijs – Latvijas Republikas okupācijas diena, kad 1940.gadā mūsu valstī ienāca Sarkanās armijas daļas.

Šie datumi ir nesaraujami saistīti, jo tieši 17.jūnija okupācija noveda pie 14.jūnija. Tam sekoja 25.marta deportācijas 1949.gadā un 50 gadus ilgā okupācija. Šie ir datumi, kurus nedrīkst aizmirst, tāpat kā skarbās pēdas, ko tie atstājuši mūsu tautas un valsts vēsturē. Lai arī tās ir traģiskas lappuses, tās jāsaglabā, lai nodotu nākamajām paaudzēm.
Cēsīs par vietu, kur tiek glabāta, apkopota šī informācija, kļuvusi Pils iela 12. Sākums tika ielikts pirms pieciem gadiem, kad tur atklāja piemiņas plāksnes ar to Cēsu apriņķa iedzīvotāju uzvārdiem, kuri abās deportācijās gāja bojā ceļā uz Sibīriju, izsūtījumā vai meža brāļu gaitās tika nogalināti Latvijā. Tā ir piemiņas vieta tiem, kam savā zemē nav kapa vietas vai tā nav zināma. Sienas tapšanas iniciatori bija Latvijas

Politiski represēto apvienības Cēsu biedrība, galvenokārt Pēteris Ozols un Alvis Jansons.

Biedrības vadītājs P. Ozols atceras, ka darbs pie piemiņas sienas izveides sācies trīs gadus iepriekš. Apkopoti uzvārdi, izgatavotas piemiņas plāksnes, un 2015.gada 17.jūnijā notika svinīga atklāšana.
“Piemiņa ir jāsaglabā,” uzsvēra P. Ozols, akcentējot šādas vietas nepieciešamību, lai tautas atmiņa nebūtu tikai grāmatās. Jau atklājot plāksnes, viņš uzsvēra, ka šai vietai jāattīstās, te jātop plašai ekspozīcijai – Cēsu “Stūra mājai” – , un iecere veiksmīgi īstenojusies kā “Sirdsapziņas ugunskurs”.

Tās izveidei tika uzrunāta Elīna Kalniņa, un paralēli notika gan ēkas, kur savulaik atradās milicijas īslaicīgās aizturēšanas izo­lators, gan ekspozīcijas veidošana. Arī tā tika atvērta zīmīgā dienā, 2018. gada 23. augustā. Ekspozīcija vēsta par pretošanos abu okupāciju varām no 1939. līdz 1957. gadam.

Ekspozīcija, kura tapa, sadarbojoties ar māksliniekiem Kristu un Reini Dzudzilo, jau guvusi vairākus novērtējumus. 2019. gadā tā kļuva par Latvijas Dizaina Gada balvas laureāti, bet nupat ieguvusi arī starptautisku atzinību. Eiropas Savienības “Europa Nostra” kultūras mantojuma balvas žūrija tai piešķīrusi žūrijas Speciālo balvu kategorijā “Izglītība, apmācība un izpratnes veidošana”. Šī ir kultūras mantojuma nozares prestižākā balva, kas Eiropas mērogā jau kopš 2002.gada novērtē ievērojamākos sasniegumus.

E. Kalniņa stāsta, ka projektu pieteikusi Politiski represēto biedrība, viņa iesaistījusies apjomīgā materiāla sagatavošanā. “Piedaloties šajā konkursā, vēlējamies atgādināt, ka šāda ekspozīcija ir un darbojas. Šogad, kad akcents uz vietējo tūrismu, apmeklētāji varētu arī šai vietai nepaiet garām. Gaidām arī cēsniekus, kuri iegriežas samērā reti, galvenokārt ir iebraucēji no citām pilsētām,” stāsta E.Kalniņa un uzsver, ka bijis patiess gandarījums uzzināt, ka žūrija pamanījusi un novērtējusi. “Šī atzinība būs arī pluss Cēsīm, kas plāno pieteikties Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam, jo nevienam citam objektam kultūrvēsturiskā mantojuma jomā pilsētā nav šāda starptautiska novērtējuma,” vērtē E.Kalniņa.

Balvu reizi gadā piešķir četrās kategorijās, un šī ir piektā reize, kad Latvijas sniegums kultūras mantojuma jomā gūst panākumus. Kuldīgas novada pašvaldības Restaurācijas centrs saņēmis balvu, speciālbalvas – Rundāles pils muzejs, Bauskas pils un Liepājas jūgendstila arhitektūras izpēte.

Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dam­bis, kurš apsekoja ekspozīciju “Europa Nostra” uzdevumā, atzīst, ka izvēlētās tēmas, satura, atturīgā, neuzbāzīgā un nepiebāztā atspoguļojuma dēļ šī ekspozīcija Eiropas mērogā ir īpaša: “Spē­cīgais vēstījums nav uztverams kā nodevas pagātnei, bet rosina sarunu par atbildību, cilvēka dzīves kvalitāti un mūsu nākotni. Īpaši svarīgi tas ir jaunajai paaudzei, kura nepazīst okupācijas režīmu noziedzīgo rīcību. Ekspozīcijas izveidošana pēdējā brīdī “noķērusi” pazūdošus, no sabiedrības atmiņas izgaistošus faktus un tos pacēlusi jaunā sabiedrībai nepieciešamā aktualitātē.”

Taču šī nav vienīgā pozitīvā ziņa politiski represēto biedrībai. J. Dambis, viesojoties ekspozīcijā, ieteicis šo ēku virzīt nacionālajam kultūras pieminekļu sarakstam. Biedrība nosūtīja iesniegumu, un aprīlī Nacionālās Kultūras mantojuma pārvaldes eksperti apstiprināja tā piešķiršanu sadaļā “Vēsturiski nozīmīga vieta”. Pēc viņu vērtējuma tieši piemiņas siena un ekspozīcija paskaidro, kāpēc šī vieta ir nozīmīga.
“Viss iet loģiski soli pa solim,” norāda P. Ozols un uzsver: “Vispirms piemiņas siena, tad sekoja ekspozīcijas izveide, tagad piešķirts nacionālā kultūras pieminekļa statuss. Tas parāda, ka mūsu darbs šajā vietā, šajā projektā nav bijis velts.”

Viņš arī informēja, ka saņemts valsts finansējums piemiņas sienas uzlabošanai, lai pasargātu to no lietus, izgaismotu, kā arī tiks uzstādīti skaļruņi, kuros atskaņos plāksnēs ierakstīto vārdus un uzvārdus.
Ekspozīcija piesaistījusi arī Valsts prezidenta uzmanību, jo, kā pastāstīja E. Kalniņa, viņa saņēmusi informāciju no Valsts prezidenta kancelejas, ka E.Levits nākamceturtdien viesosies Cēsīs un apmeklēs arī ekspozīciju “Sirdsapziņas ugunskurs”.