Ziņas

Sabiedrība

Vieta, kur dvēselēm atgriezties

Skaudrā vēsture. Sanākušie uz piemiņas vietas atklāšanu, plāksnēs centās atrast savas dzimtas vārdus un uzvārdus, cilvēkus, kuri neatgriezās mājās no represijām.Foto: Māris Buholcs

Cēsīs, Pils ielas 12.nama pagalmā, atklātas piemiņas plāksnes padomju represijās bojā gājušajiem bijušā Cēsu apriņķa iedzīvotājiem.

“Druva” jau rakstīja par šo Cēsu Politiski represēto biedrības ieceri, kuras smagumu iznesa idejas autors, politiskais represētais Pēteris Ozols kopā ar Alvi Jansonu un domubiedriem. Tagad balti burti uz melnām plāksnēm vēsta par 643 Cēsu apriņķa iedzīvotājiem, kuri gājuši bojā abās deportācijās vai cīnoties nacionālo partizānu rindās.

Piemiņas vietas atklāšana, kas pulcēja ļoti daudzus apmeklētājus, notika ļoti zīmīgā dienā – 17. jūnijā, jo tieši pirms 75 gadiem Latviju okupēja padomju karaspēks. Cēsu Vēstures un mākslas muzeja pārstāve Sanda Salmiņa atgādināja, ka padomju okupācijas laikā dažāda veida represijās no Cēsu apriņķa izvesti vismaz pieci tūkstoši cilvēku, kuri mīlēja savu zemi, kopa to, radīja paši savu Latviju: “Pirms diviem gadiem kādā projektā intervējām Otrā pasaules kara lieciniekus, un mani nepamet kāda vīra atziņa, kurš teica, ka toreiz viņš piedzīvojis elli, bet tagad ir paradīze zemes virsū. Bieži mēs aizmirstam, ka esam šajā paradīzē, ka te dzīvojam. Uz sienas ir to cilvēku vārdi, kuri pieredzēja elli zemes virsū, un tie lai kalpo par atgādinājumu, kāda cena samaksāta par laiku, kurā dzīvojam šobrīd.”

Idejas autors P. Ozols pastāstīja, ka vēl jau daudz darāmā, lai noskaidrotu to likteņus, par kuriem zināms ļoti maz: “Zināms, ka padomju okupācijas pirmā gada laikā Cēsu apriņķī arestēts 251 cilvēks. Kas ar viņiem notika, jāpēta vēsturniekiem, jo nekādu ziņu nav, šie cilvēki ir pazuduši. Arī skaitlis – 1633, kas norāda arestētos laikā no 1944.gada 26.septembra līdz par 1990.gada 4.maijam, pagaidām ir tikai skaitlis, kas liek pētīt tālāk, kas ar šiem cilvēkiem ir noticis.

Ceram, ka izdosies te iekārtot plašāku piemiņas vietu, kur ikvienam stāstīt, ko padomju vara nodarīja mūsu tautai, kāda bija tautas pretestība pret okupācijas varu. Tam vajadzīgi līdzekļi, bet esam pārliecības pilni, ka iecere izdosies, jo piemiņa ir jāsaglabā.”

Piemiņas plāksnēs norādīti katra pagasta bojā gājušie dažādos represiju posmos, minēts viņu dzimšanas un miršanas gads, kas ļauj skaidri redzēt, ka netika saudzēti ne zīdaiņi, ne sirmgalvji.

Latvijas Politiski represēto biedrības Cēsu nodaļas vadītāja Dace Jurciņa, sakot paldies iniciatoriem par paveikto, teica: “Šodien noliecu galvu, jo mūsu aizmirstās, pazemotās dvēselītes ir atgriezušās mājās. Atgriezušās Cēsīs – pašā pilsētas centrā.”

Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais atzina, ka ir gandarīts būt klāt šajā dienā, lai skatītu dzīvo liecību par pagātni: “Šī ir informācija, kas liek aizdomāties, un tai ir arī audzinošs faktors. Tie, kuri šo vietu veidoja, kuri atbalstīja, pelnījuši vislielāko pateicību, jo citur Latvijā nav šādas piemiņas sienas, kurā apkopoti bojā gājušie. Domāju, tas kalpos kā piemērs arī citviet apkopot šādu informāciju.”

Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai/ LNNK” Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins aicināja padomāt par to, kāpēc represijās cieta arī zemnieki, skolotāji, agronomi: “Atbilde vienkārša, jebkurā valsts iznīcināšanas pasākumā vispirms jāiznīcina valsts smadzenes – valsts un pašvaldības ierēdņi, armijas vadība, policisti, aizsargi. Pēc tam tie, kuri nodrošina valsts pašapziņu, neatkarīgu domāšanu – ģimnāziju direktori, skolotāji, neatkarīgie zemnieki. Lai arī esam cietuši daudz, varam teikt, ka okupācijas varai neizdevās padarīt latviešu tautu nespējīgu patstāvīgi domāt.”

Sveicienus no Daugavpils Politiski represēto biedrības nodeva partijas “No sirds Latvijai” pārstāvis Valdis Lauskis, atzīstot, ka cēsnieki paveikuši lielu darbu un izveidotā piemiņas siena ir ļoti personiska: “Tas vajadzīgs valstij un tautai kopumā, lai tā zina savu vēsturi, ne tikai varoņus, bet arī upurus.”
Informācijas vākšanā aktīvi iesaistījās vēsturnieks Zigmārs Turčinskis, kurš īpaši pēta nacionālo partizānu likteņus, darbību. Savā uzrunā viņš ieskicēja četru cilvēku likteņus attiecībā pret padomju okupāciju. Viens no tiem saistīts ar 1941.gada 14.jūnija deportācijām.

“Kādai ģimenei paziņoja, ka viņus izsūtīs. Ko darīja tēvs? Sakārtoja saimniecību, saģērbās labās drēbēs un gaidīja tos, kuri brauks viņiem pakaļ. Jo viņš zināja, ka neko sliktu nav darījis, tikai cēlis savu saimniecību un bijis aizsargs. Noziegumus nav izdarījis, tāpēc aizies, izstāstīs to, un viss nokārtosies. Viņš nesaprata, ka tieši tas ir viņa noziegums, ka cēlis savu saimniecību, darbojies savas valsts labā kā aizsargs. Tas ir noziegums, par kuru tiks sodīts ne tikai viņš, bet visa ģimene. Okupācijas režīma acīs šāds noziegums bija lielāks nekā laupīšana, zādzība vai slepkavība,” teica vēsturnieks.
Sanākušos uzrunāja arī Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs, deputāts Māris Niklass, Ieva Eglīte.

Cēsu Sv. Jāņa draudzes mācītājs Didzis Kreicbergs atcerējās laiku pirms 11 gadiem, kad ieradies Cēsīs: “Tolaik cilvēki man teica, ka pa Pils ielu ļoti grūti iet, jo pārāk smagas ir atmiņas. Turpmāk šo vietu varēsim uztvert kā piemiņas vietu, kur atdot godu bojā gājušajiem.”

Pēc atklāšanas pasākuma P. Ozols atzina, ka esot laba sajūta, redzot rezultātu: “Ceļš līdz tam nebija viegls, bet esam centušies šīs dvēseles atgriezt mājās. Vēl darāmā daudz, šis ir tikai sākums. Lielais atnākušo skaits apliecina, ka mūsu darbs nav bijis velts, un tas ir stimuls turpināt.”