Ziņas

Sabiedrība

Vienpadsmit koncertu desmit dienās

nAmerikā. Cēsu baptistu draudzes zvanu ansamblis savas ASV turnejas pēdējā pieturvietā , Smitfildas metodistu baznīcā, kas viesus sagaidīja ar atbilstošu uzrakstu. Foto: Foto: no albuma

Cēsu baptistu draudzes zvanu ansamblis šajā pavasarī viesojās Amerikā pie māsu draudzes Atēnās. Ar šo draudzi cēsniekus saista 20 gadu draudzība, tieši no tās viņi saņēma dāvanā zvanus, lai izveidotu ansambli, kas
darbojas jau septiņus gadus.

Viesojušies daudzviet Latvijā, arī tuvējās ārzemēs, šoreiz cēsnieki pieņēma ielūgumu no Atēnas draudzes un devās uz Ameriku parādīt prasmi zvanu spēlē.

Ansambļa dalībniece Ieva Praznicāne stāsta, ka šis ikvienam bijis liels pārdzīvojums un piedzīvojums. Dzīvojuši ģimenēs, kas ļāvis iepazīt amerikāņu ikdienas dzīvi, taču pāri visam bijusi muzicēšana gan draudzēs, gan citviet. Kopumā desmit dienās bijušas 11 uzstāšanās, visvairāk svētdienās. Vienā svētdienā trīs uzstāšanās, nākamajā – muzicēšana trijos dievkalpojumos rīta pusē un vēl lielais zvanu ansambļu festivāls vakarā. Tas bijis īpašs muzikāls piedzīvojums, festivālā piedalījušies seši zvanu ansambļi, un cēsniekiem tā bija pirmā uzstāšanās šādā kopējā sastāvā. Festivālā katrs kolektīvs sniedza individuālus priekšnesums, bija arī kopīga muzicēšana, kad uzstājās 65 mūziķi. Orķestri papildināja ērģeles, trompetes, trombons, timpāni, citi instrumenti.

“Gribas izteikt atzinību ikvienam zvanu ansambļa dalībniekam, īpaši tiem, kuri brīvi neorientējas nošu rakstā. Daļa neesam mācījušies mūziku, bet te uzreiz nācās ņemt notis un “lasīt no lapas”. Viegli nebija, bet pratām koncentrēties. Īpašs pārbaudījums bija zvanu ansambļu festivālā, kad koporķestra priekšā stājās vietējais diriģents un mums ne tikai nācās lasīt notis, bet vēl saprast visus norādījumus angļu valodā, ko ne visi perfekti pārvaldām. Nācās sasprindzināt spēkus, lai tiktu līdzi, bet izdevās, un gandarījums par to milzīgs.

Saspēlē lielajā orķestrī arī mums, pašiem dalībniekiem, bija neaprakstāms muzikāls baudījums. Bija sajūta, ka zvani maina skaņas frekvenci, iekļaujoties nebijušā vibrāciju brīnumā. To nevar izstāstīt, tas jāsadzird un jāsajūt katram pašam,” stāsta I. Praznicāne.

Zvanu ansambļu festivāls cēsniekiem licis aizdomāties par līdzīgu projektu Latvijā, kas, iespējams, nākamajā vasarā varētu notikt Cēsīs.

Lai kur Cēsu zvanu ansamblis uzstājies, visur uzņemti ar milzīgu sajūsmu. Lai arī zvanu ansambļu Amerikā netrūkst, cēsnieku uzstāšanās izraisījusi ļoti spēcīgas emocijas. Pateicību pelnījušas ansambļa vadītājas Tabitas Marhelas veidotās aranžijas, kas rada īpašu skanējumu un noskaņu katram skaņdarbam. Kā odziņa bijusi Ilzes Petrovskas čella spēle.

Uzstājušies ne tikai baznīcās, bet arī kādā veco ļaužu pansionātā un pat zupas virtuvē pilsētas graustu rajonā, kur pulcējusies ļoti raiba publika. I. Praznicāne atceras, ka šī uzstāšanās likusi par daudz ko aizdomāties: “Varējām padomāt, kā savulaik jutās Jēzus, kad netika novērtēts, bet darīja savu darbu. Arī mūs neviens īpaši neklausījās, bet mēs darījām savu darbu, spēlējot ar tikpat lielu atdevi kā ikvienā koncertā. Kā brīnišķīgs ceļojuma noslēgums bija pēdējais koncerts, ko sniedzām metodistu baznīcā, kas nesa neaprakstāmu emocionālu piedzīvojumu gan klausītājiem, gan mums pašiem.”