Pirms gadu mijas daudzu rokās nonāca grāmata “Dzērbenes vectēva stāsti”. Tā ir pārsteigums apkārtējiem, arī Slaidiņu dzimtai. Grāmatas autors ir dzērbenietis Jānis Slaidiņš (1905.-1983.) 1965.gada ziemā viņš pierakstījis sava vectēva Kārļa Slaidiņa (1847.-1931.) atmiņu stāstus.

“Šie stāsti klejojuši apkārt. Kad sāku dzīvot Dzērbenē, man tos, atrastus internetā, ieteica palasīt Auļukalna muižas saimnieki. Stāsti bija Madonas muzejā, tad nokļuva mūsu novadpētnieku rokās.

Lasīju, brīnījos par skaidro valodu, asprātībām, par bagāto faktu materiālu – Dzērbenes apkārtnes muižas laiku dzīvi Vid­zemes augstienes daļā, kas tagad Vecpiebalgas, Amatas un Raunas novados,” pastāsta dzērbeniete, māksliniece Ērika Māl­dere. Tā kā viņai ir grāmatu veidošanas pieredze, Ērika, ieinteresējot arī mākslinieku Miku Čavartu no Auļu­kalna muižas, ķērās klāt interesantajiem stāstiem.
Tagad, kad grāmata iznākusi, Ērika atzīst, ka stāsti, tikšanās ar Slaidiņu dzimtu, dzērbeniešiem pašai atklājuši daudz par pagasta cilvēkiem, viņu dzīvi dažādos laikos. Stāsti savij kopā vairākas paaudzes un laikus. “Jānim Slai­diņam vectēvs stāstījis, ka savukārt viņa vectēvs bijis kalps Auļukalna muižā. Lai saprastu dzimtas radu rakstus, grāmatai uzzīmēju dzimtas koku. Stāstu autoram Jānim bija trīs dēli: Jānis, Kārlis un Paulis. Jānis ir vectēva Jāņa stāstu pierakstītājs. Viņa personība ir interesanta. Sabiedrisks, izglītots cilvēks, divreiz izsūtīts. Interesējies par literatūru, rakstīja dzeju, dzejniece Mirdza Ķempe viņu atbalstīja. Dzērbenē cienīts, izaudzināja meitas Rasmu un Skaidrīti, dēlu Gunāru,” nedaudz par Jāni Slaidiņu pastāsta grāmatas sakārtotāja un ilustratore Ērika Māldere.

“Dzērbenes vectēva stāstu” pirmā nodaļa sniedz makšķerēšanas padomus, tad seko mednieku piedzīvojumi, pēc tam spoku stāsti, kas ļauj pārdomāt Dieva un Velna būšanas, daudz stāstu par pagasta dižļaudīm, skolotājiem un dakteriem. Grā­matā par saviem senčiem noteikti ko jaunu uzzinās ne tikai dzērbenieši, arī skujenieši, Nēķena, Auļukalna un Gatartas muižas apkārtnē dzīvojošie.

“Cik izdomāts, cik pierakstīts? Vietas un vārdi ir īsti. Kartē iezīmēju vietas, kas pieminētas, lai ērtāk orientēties. Sapratu, ka grāmatā jābūt gan fotogrāfijām no Slaidiņu dzimtas albumiem, gan zīmējumiem. Ja stāsts par makšķerēšanu – tad zivīm, kādas tās izskatās; ja par medībām, tad putni zvēri. Cik tad daudzi vairs zina, kāds izskatās ķīsis vai teteris,” atklāj grāmatas izdevēja.
“Esmu patiesi priecīgs, ka beidzot tautā izgājis mana vectēva stāstu krājums. 55 gadus tie maldījās, meklēdami un gaidīdami tādus profesionāļus kā Ērika un Mikus. Tā ir skaista grāmata,” saka Normunds Zvaigznītis, Jāņa Slaidiņa meitas Skaidrītes dēls. “Man bija pieci seši gadi, atceros, kā vectēvs, kad bija kaut ko uzrakstījis, visus sasauca un mums lasīja. Viņš bija labs stāstnieks,” pārdomās dalās drustēnietis. Normunds uzsver, ka, lasot pazīstamus uzvārdus, vietu nosaukumus, rodas piederības sajūta, jo viss, kas aprakstīts, noticis tepat.

Pērnvasar meita Rasma izdeva Jāņa Slaidiņa dzejoļu grāmatu “Ilgas pēc dzimtenes”. Arī tas ir interesants stāsts. Dzejoļi rakstīti Sibīrijā, nokļuvuši Amerikā, klejojuši starp latviešiem, līdz nonākuši pie meitas.

Ē.Māldere atzīst, ka ir gandarīta par labajām atsauksmēm, ko saņēmusi par grāmatu. “Aizvien ko jaunu uzzinu par Slaidiņu dzimtu. Katrs dzērbenietis, ar kuru runāju, izstāsta kādu stāstu. Lai grāmata iznāktu, daudz palīdzēja Jāņa Slaidiņa brāļa Kārļa mazmeita Daina. Ir ziņas, ka bijis daudz vairāk stāstu, nekā nonāca mūsu rokās. Varbūt, izklejojušies apkārt, tie reiz atgriezīsies Dzērbenē,” saka Ē. Māldere.

Rakstniece Inguna Bauere grāmtas ievadā raksta: “Pie lasītājiem dodas Cilvēka stāsts. Vienkārša latviešu vīra, dzērbenieša Jāņa Slaidiņa, kam šūpulī ielikts ķēriens uz rakstu darbiem, stāsts, kas tapis pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, tāpēc nu jau būtu saucams par sendienu atspoguļotāju, tomēr ir gluži mūsdienīgs. Jo lugā, ko šajā dzīvē spēlē cilvēki, nekas jau nemainās, izņemot dekorācijas. Pa­tiesībā grāmatā nav viens liels, bet gan ir vairāki mazi stāstiņi. Katrā no tiem tiek atklāta gudrība, ko dzimtas vecajais vēlas nodot jaunajai paaudzei. Cilvēcīgi silta, it kā ikdienišķa, bet caur dzīves pieredzi izslīpēta. Un gaiša.” Grāmatas izdošanai saņemts Vidzemes Kultūras programmas un Vecpiebalgas novada pašvaldības finansiāls atbalsts.