Raksti

Viedokļi

Zaļā enerģija pēc OIK

Jānis Buholcs

Politiķi pašlaik sacenšas solījumos, drīzāk reformēs vai vispār atcels obligātā iepirkuma komponenti (OIK) maksājumā par elektrību. Ir jau labi, ka vismaz vēlēšanu tuvums mudina šim jautājumam pievērsties, tomēr ne vienmēr solītāji piedāvā kādas alternatīvas zaļās enerģijas cenas kompensēšanai. Bez tā šādi solījumi ir tukši.

Nav šaubu, ka OIK ir pamatīga afēra. Ideja, ka valstij ir jāveicina atjaunojamās enerģijas ražošana, ir novedusi pie tā, ka Latvijas sabiedrībai ir krietni jāpārmaksā par elektrību. Pašreizējā kārtībā ir tik daudz nepareizā. To var teikt par OIK maksājuma lielumu, kas nevis vienkārši kompensē to, ka zaļās enerģijas ražošana ir dārgāka, bet vismaz dažiem spēlētājiem nodrošina fantastisku peļņu. To var teikt par gadījumiem, kuros OIK tiek piemērota par darbībām, kas ir visai patāla no atjaunojamās enerģijas ražošanas – koģenerāciju, dedzinot no Krievijas importēto dabasgāzi.

Un to var teikt arī par gadījumiem, kuros uzņēmumi, lai nezaudētu licenci dalībai OIK sistēmā, faktiski ir blēdījušies ar elektrības ražošanas faktu. Žurnālisti ir ziņojuši, ka dažās elektrostacijās nekāda elektrības ieguve nenotiek, stacijas izveide nav pabeigta, taču, kad atnāk pārbaudītāji no “Sadales tīkla”, objektā tiek nogādāta un iedarbināta pavisam cita veida iekārta ar niecīgu elektrības ražošanas jaudu. Tomēr elektrības ieguves fakts šādi formāli ticis konstatēts un elektrostacija licenci saglabājusi.

Kritizējot esošo OIK kārtību, der gan paturēt prātā kontekstu, kādā šī kārtība tapusi. Savukārt konteksts ir ne tikai shēmas un iedzīvošanās uz Latvijas sabiedrības rēķina. Konteksts ir arī nepieciešamība veicināt atjaunojamās elektroenerģijas veicināšanu. Mērķim jau nav nekādas vainas. Jautājums ir tikai par to, kā tas tiek realizēts.

Taču zaļā enerģija ir dārgāka nekā citas. Pat turīgākajās pasaules valstīs šī iemesla dēļ izskan kritiski viedokļi par šo enerģijas veidu: kāpēc maksāt vairāk, ja no tā var izvairīties? Nudien, ir nepieciešams sasniegt noteiktu tehnoloģiju attīstības līmeni, lai būtu ekonomiski pamatoti to ieviest praktiskā lietošanā. Zaļā enerģija vēl tikai turpina attīstīties. Noteikti pienāks laiks, kad tās ražošana kļūs krietni lētāka. Līdz tam laikam ir divas iespējas – vai nu nogaidīt, kamēr parādīsies jaunas, labākas tehnoloģijas, vai arī strādāt ar to, kas jau tagad ir pieejams par cenu, kādu tas maksā pašlaik.

Viens no argumentiem par labu atjaunīgās enerģijas ražošanai ir saistīts ar ekoloģiju. Taču pat zaļajai enerģijai ir sava ekoloģiskā cena. Pats ceļš uz OIK sākās jau 90. gados ar valsts atbalstu mazajām hidroelektrostacijām. Taču šīs stacijas atstāj pamatīgu ietekmi uz vidi. Upes tiek uzpludinātas, tādējādi mainot ieleju vairāku kilometru garumā, zivju nārstošanas vietas iznīcinātas, sausos periodos upes plūdums var tikt apturēts, lai uzkrātu ūdeni, kas nepieciešams turbīnu darbināšanai, un upe mirst. Arī cita veida elektrostacijām ir ietekme uz vidi. Šķeldas un biomasas tāpat kā jebkura cita dedzināšana ir saistīta ar siltumnīcas efekta gāzu rašanos.

Tas, protams, vēl nav iemesls, lai šāda veida enerģiju pasludinātu par nevēlamu. Svarīgi ir salīdzināt dažādu enerģijas avotu cenu – gan to, ko patērētāji samaksā tiešā veidā, gan to, kādu mūsu nepieciešamība pēc enerģijas atstāj uz vidi, kurā pašiem pēc tam jādzīvo. Zaļo enerģiju nevajag norakstīt kā tādu, taču ir nepieciešams izvērtēt katru enerģijas ieguves veidu atsevišķi un pēc skaidriem kritērijiem pateikt, kādas enerģijas ražošanu mēs īsti atbalstām un kādā virzienā redzam savu nākotni.

Ņemot vērā OIK slikto slavu, ir sagaidāms, ka arī turpmāk dažādi politiķi sacentīsies, kurš piedāvās radikālāku risinājumu esošās kārtības atcelšanai. Tur patiešām nekāda izdoma nav vajadzīga: šķiet, vislielākos popularitātes punktus pašlaik ir iespējams iegūt, pasludinot, ka OIK ir jāatceļ nekavējoties un pavisam. Šādā politiskā retorikā nekādas alternatīvas nav pat nepieciešams izstrādāt – cilvēkiem pietiks ar solījumu, ka par elektrību būs jāmaksā mazāk, un viss.

Taču, pat nerunājot par to, cik sarežģīti ir anulēt esošās OIK iepirkuma atļaujas un pēc tam nezaudēt miljoniem eiro vērtās ties­vedībās, “atcelt un viss” pieeja nedarbojas arī citu iemeslu dēļ. Eiropas Savienības mērķis ir līdz 2020. gadam 20 procentus elektroenerģijas ražot no atjaunīgiem resursiem. Latvija ar saviem 37 procentiem jau tagad krietni pārsniedz šo rādītāju. Var diskutēt, cik pamatoti ir bijuši ekonomiskie stimuli, kas mudinājuši Latviju kļūt par vienu no ES līderēm pēc atjaunīgo enerģijas resursu īpatsvara kopējā enerģijas patēriņā. Taču, pat ja mūsu īpatsvars būtu vien tie paši 20 procenti, tāpat ir nepieciešams mehānisms, kas kompensētu zaļās enerģijas un no fosilā kurināmā iegūtās enerģijas cenas atšķirību. Jautājums ir tikai par to, kāds šis mehānisms būtu un vai tas būtu vairāk izdevīgs Latvijas sabiedrībai vai arī kādai šaurai biznesmeņu grupiņai.

Solītājus, kas pašreizējā OIK vietā nepiedāvā neko, uzklausīt nav vērts.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *