Raksti

Viedokļi

Zāģēt nevar saglabāt

Jānis Gabrāns

Atsaucoties uz kādu senāku vārdu spēli, šī ir itin labi piemērojama pilsētās augošo koku likteņa lemšanai. Visi taču zinām, ka apstādījumiem ir būtiska loma pilsētas klimata uzlabošanā, koku daudzums un dažādība nozīmē ne vien skaistu un sakoptu, bet arī veselīgu vidi – koki atveseļo
gaisu pilsētā, pasargā no vēja, putekļiem, trokšņiem, regulē temperatūras režīmu un gaisa mitrumu.

Tāpēc koku ciršana pilsētās arvien tiek uztverta saasināti, un tas vērojams visur. Notiek iedzīvotāju protesti, domas tiek izteiktas sabiedriskajās apspriešanās, komentāros internetā, zvanos uz pašvaldību, laikrakstiem. Taču sabiedriskās apspriešanas rezultātiem nav juridiska spēka, tie palīdz tikai noskaidrot sabiedrības viedokli, bet pašvaldībai jāpieņem lēmums, kur likt komatu virsrakstā minētajā teikumā.

Atcerēsimies, ka pirms dažiem gadiem cēsnieki aktīvi iestājās pret ieplānoto Stacijas laukuma pārbūvi, kurā bija paredzēts izzāģēt visus kokus. Protests tika ņemts vērā, pārstrādātais projekts bija krietni saudzīgāks pret kokiem.

Runājot par cilvēku attieksmi pret koku saudzēšanu, Cēsu novada pašvaldības Īpašumu apsaimniekošanas pārvaldes ainavu arhitekte Signe Ķerpe norāda, ka var izdalīt trīs grupas: “Ir vieni, kuri saka, ka konkrēto koku nekādā gadījumā nevajag aiztikt, ka tas vēl tur ilgi turēsies. Parasti to attiecina gandrīz uz katru koku, pat tādu, kas pēc speciālistu slēdziena tiešām jānocērt. Otra daļa ir tie, kuri uzticas speciālistu slēdzienam un pieņem to, jo apzinās, ka profesionāļi ir zinoši, saprot, ko dara. Un tad ir trešie, kuri saka, ka pilsētā pārāk daudz koku, ka var izcirst kaut visus. Šie cilvēki saka, lai paskatās pirmās Latvijas fotogrāfijas, tur pilsētā koku tikpat kā nav. Tā ir, bet jāsaprot, ka laiks mainās un arī daba mainās. Tāpēc pareizāk būtu ļaut speciālistiem veikt apsekošanu un pieņemt lēmumu, ko darīt ar katru konkrēto koku pilsētā – paturēt vai tomēr zāģēt.”
Cilvēku attieksmi pret koku zāģēšanu ikdienā izjūt arī arboristi. Lai arī Latvijā šī ir samērā jauna profesija, tieši viņi rūpējas par koku kopšanu pilsētās. Sertificētais arborists Kristaps Liepiņš stāsta, ka pret koku nozāģēšanu visskaļāk protestē pilsētnieki, īpaši Rīgā dzīvojošie: “Viņi dzīvo betona sienās, tur koku ļoti maz, tāpēc satraucas par katra koka nozāģēšanu, neņemto vērā, kādā stāvoklī ir šis koks. Tie, kuri dzīvo laukos, mazpilsētās, daudz labāk izprot, ka koki ir arī jāzāģē. Ka tie var būt bīstami, ka visam ir sava vieta un laiks. Viņi parasti pasaka paldies, ka bīstamais koks tiek nozāģēts, jo veselus kokus nezāģējam. Tas var notikt tikai īpašos izņēmuma gadījumos, ja, piemēram, koks traucē celtniecības darbiem. Ikdienā pārsvarā zāģējam bīstamos kokus, un cilvēki to saprot. Protams, ir gadījumi, kad prasa, kāpēc esam kādu koku nozāģējuši, tad parādām, izskaidrojam, lai nebūtu pārpratumu, un cilvēki saprot. Es teiktu, ka Cēsīs iedzīvotāju attieksme ir ļoti saprotoša.”
Pēc viņa teiktā, cilvēki gan vēl maz zina par arborista profesiju, tāpēc šaubās par darba profesi­onalitāti. Nereti, redzot arboristu darbā, izskanot jautājums, vai viņš esot alpīnists?

“Tad skaidroju, ka esmu sertificēts arborists un kāpju tikai kokos, ka šo jomu labi pārzinu. Tad cilvēkiem ir pārsteigums, viņi jautā, kur šādu specialitāti var apgūt. Taču, jo vairāk stāstīsim, jo vairāk skaidrosim, jo vairāk ļaudis izpratīs šīs profesijas nozīmīgumu.”

Arborista mērķis nav pārņemt savās rokās koka attīstības procesu, bet palīdzēt tam pielāgoties jaunajiem augšanas apstākļiem. Zinot katras koku sugas augšanas īpatnības, arborists var pielāgot koku konkrētajai augšanas vietai un cilvēku vēlmēm. Rezultātā ne tikai uzlabojas koka izskats un drošība apkārtējai videi, bet tiek pagarināts arī koka mūžs. Tiesa, ikdienā nākoties sastapties ar situācijām, kad iedzīvotāji nepakonsultējas, bet, labu gribēdami, saviem spēkiem veido koku vainagus.

“Te var runāt par divu tipu cilvēkiem. Gados jaunāki saprot, ka pašiem labāk to nedarīt, bet tie, kuri gados, kuros vēl ir vecā padomju skola, domā, ka ir normāli nozāģēt kokam visu vainagu, atstājot tikai stumbru kā stabu, jo savulaik tā tika darīts. Taču tā nav koka kopšana, bet kropļošana. Pilsētā ikviens koks ir jākopj. Kaut vai tāpēc, ka rodas sausie zari, neviens negrib, ka kādam tāds uzkrīt virsū. Gadās, ka zari vienkārši izaug pārāk smagi, tad tie jāizveido, lai būtu droši apkārtējai videi. Svarīgi pilsētā izveidot koka vainagu tā, lai tas ir skaists no visām pusēm. Atbalstāma ir iedzīvotāju vēlme sakopt savus īpašumus, tomēr tas jādara, kaut vai pakonsultējoties ar mums. Ne­profesionāli kopjot kokus, tiem tiek nodarīts pāri, jo koks neatjaunojas ne dienas, ne gada, pat ne vairāku gadu laikā. Varam ne tikai dot padomus, kā labāk darīt, bet arī brīdināt par riskiem, jo diemžēl notiek arī traģiski negadījumi, kad cilvēki saviem spēkiem cenšas veikt koku kopšanas darbus,” norāda K. Liepiņš.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *