Raksti

Viedokļi

Viltus ziņas kā mediju vides blakne

Jānis Buholcs

Viltus ziņas – šī frāze pašlaik regulāri ir sastopama dažādos pārspriedumos un diskusijās par šodienas informatīvās vides problēmām un izaicinājumiem. Parasti gala secinājums un mudinājums ir līdzīgs – jāveicina kritiska informācijas izvērtēšana. Tieši kā to panākt – tas ir vissarežģītākais jautājums, uz kuru vienotas atbildes nav un droši vien nekad arī nebūs.

Viena no vācu sociologa Niklasa Lūmana ietekmīgākajām tēzēm ir, ka visu, ko mēs zinām par pasauli, kurā dzīvojam, mēs zinām no medijiem. Zināšanu apjoms, kuras par pasauli mūsdienu cilvēks iegūst nepastarpināti, pats ar savu tiešo pieredzi, uz šī fona ir ļoti mazs. Nesalīdzināmi lielāka nozīme ir tiem tēliem un ainām, ko veido mediji.

Savukārt mediju saturs pat par vienu un to pašu jautājumu neizbēgami būs atšķirīgs. Mēs it kā sagaidām, lai ziņas būtu “objektīvas” un “neitrālas”, taču var rakstīt traktātu traktātus par to, ko šie vārdi īsti nozīmē un cik bieži tas, ko viens uzskata par “patiesu”, otram izskatās pavisam citādi. Dažādi cilvēki un dažādas organizācijas atbalstīs atšķirīgus uzskatus par to, kā rīkoties ir “pareizi”, un atšķirīgi vērtēs norises sabiedrībā. Ja būtu citādi, neeksistētu dažādas politiskās partijas, dažādas uzskatu sistēmas, ideoloģijas. Zinātnes disciplīnās līdztekus var eksistēt dažādas skolas jeb intelektuālās tradīcijas.

Tradicionāli žurnālistika kā profesija ir spējusi puslīdz vienoties par kopējiem profesionālajiem un ētikas standartiem. Ja arī par vienu un to pašu notikumu vai parādību dažādi žurnālisti stāsta atšķirīgi, tas vēl nenozīmē, ka šie dažādie atšķirīgie stāsti ir meli vai manipulācija. Profesionālie standarti cenšas definēt, kādi paņēmieni informācijas ieguvē un apstrādē ir pieļaujami un kad savukārt jau sākas sagrozīšana. Patiesība eksistē, taču, lai ar to sastaptos, ir jāieskatās tās dažādajās sejās.

Meli medijos ir tikpat seni kā paši mediji. Cilvēki vienmēr ir apzinājušies informācijas nozīmi un to, cik daudz var panākt, ja cilvēkiem pastāsta kaut ko noteiktā veidā. Informācija sāk un izbeidz karus, ceļ un gāž finanšu tirgus, rada un iznīcina politiķus un sabiedriskos darbiniekus. Ir neizbēgami, ka šis resurss jau gadsimtiem ilgi ir izmantots dažādos, tai skaitā neētiskos un ciniskos, veidos. “Viltus ziņas”, par ko pašlaik tik daudz tiek runāts, tādējādi nav jauna parādība; tās nav tikai mūsdienu informācijas vides īpatnību rezultāts.

Viltus ziņām ietekme ir tādēļ, ka cilvēki tām tic. Un noticam mēs citstarp arī tāpēc, ka tāda ir cilvēka daba – meklēt informāciju, kas apstiprina to, ko mēs jau domājam, un ignorēt informāciju, kas neatbilst mūsu uzskatiem. Ikdienā informācijas mums apkārt ir ļoti daudz, to visu pārbaudīt gluži vienkārši nav iespējams. Līdz ar to arī bieži vien atkārtotā un faktiski pašsaprotamā frāze, ka “kritiski jāizvērtē informācija”, lai gan ir pamatota, taču bieži vien ne visai darbojas. Cilvēki nepieciešamību šādi rīkoties it kā apzinās, taču praksē nereti paļaujas uz mazāk uzticamiem informācijas filtriem.

To labi var novērot arī tajā, kā izplatās baumas. Visbiežāk ir tā, ka mums kāds kaut ko bez pierādījumiem pasaka un mēs ticam uz vārda, un pēc tam jau stāstām tālāk kā patiesību. Mēs, protams, noticam ne visam. Taču, ja tas ir par kaut ko mums svarīgu vai citādā veidā interesējošu un tikpat viegli nav iespējams aizsniegt citus, uzticamākus, informācijas avotus par šo pašu tēmu, tad bieži vien iztiekam arī ar apšaubāmo pamatojumu – man kāds teica vai kaut kur lasīju. Tas ir cilvēciski, taču vienlaikus bīstami.

Dažos pēdējos gadu desmitos informatīvā vide ir būtiski mainījusies. Informācijas izplatītāju ir kļuvis vairāk, savukārt informācijas pārbaudes filtri, kas informācijai ir jāiziet, līdz tā nonāk publiskajā telpā, aizvien biežāk izrādās vai nu cauri, vai arī nedarbojas vispār. Pat it kā cienījami mediji mūsdienās vispirms steidz par kaut ko ziņot un tikai tad pārbauda. Tas viss tāpēc, lai nezaudētu sīvajā konkurencē par auditoriju. Papildus tam ir lērums citu avotu, kas ziņas fabricē, ekonomisku vai politisku motīvu vadīti. Un, lai cik skumji arī nebūtu, medijiem nākas sacensties nevis par to, kura sniegtā informācija ir kvalitatīvāka, bet gan pievilcīgāka auditorijai. Tās ir divas dažādas lietas.

Izpratne par žurnālistikas kvalitāti, kādu to saprot nozares profesionāļi, būtiski atšķiras no tā, kādu saturu vēlas saņemt ievērojama daļa auditorijas. Abās pusēs regulāri – un pamatoti – izskan pārmetumi par žurnālistikas kvalitātes problēmām, taču atšķiras tas, ko katra puse ar to saprot un tieši kādu žurnālistikas sniegumu sagaida. Daļa auditorijas par ticamu saturu var uzskatīt arī to, kam ar ticamību nav nekā kopēja. Bet, ja ir pieprasījums pēc šādas informācijas, būs arī piedāvājums.

Šādos apstākļos lielākais, uz ko varam cerēt, ir auditorijā pieaugoša gatavība pārskatīt savus mediju lietošanas paradumus. Būtiska kļūda, ko varam pieļaut kā mediju satura patērētāji – uzskatīt, ka mūsu mediju pratības un kritiskuma līmenis ir tik augsts, ka esam pasargāti no uzķeršanās uz meliem. Maldi faktiski ir neizbēgami. Pret to neviens nav imūns vienkārši tāpēc, ka cilvēka prāts, darbojoties informācijas pārbagātības apstākļos, izvēlas īsceļus, un tie savukārt laiku pa laikam ved neceļos. Jautājums ir tikai, cik bieži tas notiek. Katra cilvēka spēja to sev pašam atzīt jau ir liels solis uz priekšu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *