Raksti

Viedokļi

Viedokļi, fakti un patiesība

Sallija Benfelde

Pārdomas par ietekmi, prasmi atšķirt viedokļus un faktus un vārda brīvību rosināja Satversmes aizsardzības biroja (SAB) publiskotais 2019. gada darbības pārskats, Ouvena Metjūza raksts 25. aprīlī britu nedēļas žurnālā The Spectator „Maskavas noteikumi Londonā: kā Putina aģenti korumpēja Lielbritānijas eliti” (Putin’s People: How the KGB Took Back Russia and Then Turned on the West) un kāda nesena diskusija tepat Latvijā sociālajos tīklos par labo dzīvi Padomju Savienībā.

“Krievijas propagandas vēstījumi rod atsaucību daļā ES populistisko un radikālo politisko spēku. (..) Propagandas mediji pauž viedokli, ka Igaunija, Latvija un Lietuva seko Va­šingtonas norādēm, tāpēc izturas agresīvi pret Krieviju. Tie kultivē ideju par Latviju kā neizdevušos valsti, no kuras masveidā izbrauc cilvēki pretstatā padomju laikiem, kad Baltijas valstīs esot valdījis uzplaukums. Šim nolūkam Baltijas valstu mūsdienu ekonomiskos rādītājus mērķtiecīgi salīdzina ar bagātākajām Rietumu valstīm, nevis ar bijušajām PSRS republikām, kuras ekonomiski atpaliek no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas,” rakstīts SAB ziņojumā. Kopumā šis ziņojums dod vispusīgu un plašu pārskatu – cik nu tas publiski ir iespējams, ievērojot drošības kritērijus, gan par Krievijas ietekmi, gan par ārvalstu izlūkošanas un drošības dienestiem un vēl citiem jautājumiem.
Ouvena Metjūza raksta nosaukums jau liecina par tajā apskatītajām tēmām un atsaucas uz Katrīnas Beltones šogad iznākušo grāmatu “Putina cilvēki” (Putin’s People: How the KGB Took Back Russia and Then Turned on the West). Metjūzs raksta, ka secinājums Beltones grāmatā par to, ka ne bagātība, ne varas pieredze neizmaina Putina un viņa tuvo sabiedroto nesatricināmo padomju, būtībā para­noidālo, pasaules uzskatu, ir slikta ziņa pārējai pasaulei. Beltone Putinu ataino kā līderi, kurš iestrēdzis liktenīgajās deviņdesmito gadu beigās, domāšanā, kurā mafijas vērtības un lielās fantāzijas ir līdzvērtīgas un savstarpēji aizstājamas, kur likumi ir domāti mazajiem cilvēkiem un izdzīvo tikai vislielākie paranoiķi.

Jāpiebilst, ka Katrīna Beltone ir bijusī Finacial Times korespondente Maskavā, bet pirms tam strādāja Moscow Times.

SAB ziņojums un minētais Ouvena Metjūza raksts, manu­prāt, apstiprina gan to, kas jau bija zināms, gan nojausmas par Krieviju, tajā notiekošajiem procesiem, gan par ietekmi un Rietumu sabiedrības šķelšanu. Tādēļ pārsteidzoša, pat biedējoša bija diskusija, ko izraisīja divi ieraksti feisbukā. Vispirms kāds ieraksts krievu valodā vēstīja: “Kurš man paskaidros, kāpēc gados jauns cilvēks, kurš nekad nav dzīvojis Padomju Savienībā, stāsta man, kurš izaudzis PSRS, cik man tur bija slikti.” Atsaucās latviete, kura uzrakstīja: “Mums nevajag kāda skaidrojumus! Tā bija mūsu dzīve. Laba.” Kad pajautāju, vai tiešām dzīve PSRS bija laba, saņēmu pārmetumus, ka arī tolaik bijis daudz laba, ka tagad ir daudz slikta un ka es noniecinot un atsakoties no savu vecāku paaudzes, ka PSRS bijuši daudzi gaiši un inteliģenti cilvēki utt. Iebildumi, ka runa ir nevis par gaišiem, inteliģentiem un labiem cilvēkiem, kuri bijuši visos laikos, bet gan par režīmu, turklāt noziedzīgu, un argumenti par brīvību un demokrātiju atsitās kā pret sienu. Patiesības labad gan jāteic, ka vairākums diskusijas dalībnieku atgādināja par okupāciju, izsūtīšanām, reālo padomju ikdienu un arī centās paskaidrot, ka runa ir par okupācijas režīmu. Tiesa gan, izskanēja arī viedokļi, ka padomju laikā sodīja par okupācijas pieminēšanu, bet tagad soda par to, ja saka, ka okupācijas nav bijis – tātad vārda brīvības neesot arī tagad. Manuprāt, šī diskusija ļoti skaidri parādīja, ka mums joprojām trūkst gan zināšanu, gan kritēriju par pamatlietām un vērtībām.

Nepatīkami, ka abas “labo laiku” sargātājas ir sabiedrībā vairāk vai mazāk zināmas – viena no viņām darbojas kādā partijā, bet otra ir rakstniece, turklāt viņas nu nekādi nevar uzskatīt par Latvijas ienaidniecēm. Protams, jaunības nostalģija vairāk vai mazāk ir katram, jo, ja vien jaunība nav bijusi ļoti smaga un traģiska, to vienmēr atceramies ar pozitīvām emocijām, neatkarīgi no valsts iekārtas.

Patiesībā diskusija parādīja, ka joprojām jaucam divus jēdzienus: viedoklis un fakts. Protams, viedokļi ir visdažādākie, mums ir tiesības uz tādiem, bet, ja tos publiski paužam, tad būtu labi tos arī pamatot. Jebkurā gadījumā ir jā­spēj uzņemties atbildību par saviem viedokļiem, jo var gadīties, ka tie pamudina uz sliktu rīcību vai nonāk pretrunā ar valsts konstitucionālajiem pamatiem. Viedoklis nav galīgais arguments diskusijā, ja vien netiek apstiprināts ar pierādītiem faktiem. Savukārt par vārda brīvību skaidrojums ir ļoti vienkāršs: okupācijas laikā cilvēki tika apcietināti, izsūtīti, ja runāja par okupāciju jeb – citiem vārdiem sakot – tika sodīti par patiesu faktu paušanu. Okupācija ir fakts, un tā noliegšana ir meli, un šodien par šiem meliem tiešām var sodīt, it sevišķi, ja cilvēks nodarbojas ar pretvalstisku propagandu.

Dzīvojot Krievijas propagandas ēnā, vienmēr jārēķinās ar tās ietekmi, brīžiem pašiem to pat neapjaušot. Tādēļ ir tik ļoti svarīgi prast atšķirt emocijas no raci­onāliem secinājumiem un zināt, ka vārda brīvība nav visatļautība bez robežām.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *