Raksti

Viedokļi

Valsts svētki un kopības sajūta

Līga Salnite.

Latvijas neatkarības proklamēšanas diena tikusi atzīmēta vienmēr. Kādam šī diena saistās ar atrašanos ļaužu pilnā, izrotātā laukumā, kādam – ar klusu māju sajūtu un ģimeni pie viena galda. Manuprāt, šo svētku svinēšanas garša ir mainījusies – ne krasi, tomēr soli pa solim no tīri svētsvinīga mirkļa tas pārtapis par Latvijas dzimšanas dienu bērnu mutēs. Aizvien biežāk drukātajā presē un tīmeklī parādījušies dažnedažādi oriģinalitātes apliecinājumi par tēmu, kā atzīmēt šo dienu – sākot no sarkanbaltsarkaniem ēdieniem, arvien jauniem tērpu aksesuāriem karoga krāsās un pat sportiskām aktivitātēm nacionālā tonalitātē. Vienlaikus, protams, bijušas tradicionālās valstvīru uzrunas, militārā parāde un citas ilgākā laika posmā iedibinātās tradīcijas notikuma akcentēšanai valstiskā mērogā, kas līdz ar oficiālo brīvdienu nozīmē iespēju arī satikties – ar radiem, ar draugiem, ar patriotiem un citiem līdzīgi domājošajiem. Šogad pandēmijas dēļ visi publiskie pasākumi kļuvuši par aizliegto augli. Valsts svētki teju automātiski pārtapuši par virtuālas kopības sasietiem svētkiem katram savā mājsaimniecībā. Vai mums ar to pietiek? Vai arī – šo reizi “pārdzīvosim”, bet valsts svētkiem jābūt klātienē sajūtamai nacionālajai vienotības garšai?

Zaubes senioru biedrības “Sidrabozols” valdes locekle Gunta Rudmieze apliecināja, ka pašreizējos “Covid-19” riska apstākļos ir gatava pieņemt visādas izmaiņas līdz šim pieņemtajās tradīcijās, tomēr kopumā par 18.novembri viņa teic: “Tie tomēr ir un paliek publiski svinami svētki, mums noteikti ir vajadzīga tā lielā kopā būšana.” Viņa gan arī apstiprina, ka vienmēr ir atzīmējusi valsts jubileju arī ģimenes lokā ar svētku cienastu un mīļajiem tuvumā. Taujāta par biedrības aktivitātēm šajā laikā, G.Rudmieze ieminējās, ka noteikti apsveikšot cits citu, taču viņa arī atklāja, ka seniori jau tagad sākuši gatavoties Ziemassvētkiem, mājās gatavojot vainagus un daloties ar panākumiem lietotnē “Whatsapp”.

Priekuļu novadā dzīvojošā trīs bērnu mamma Evita Oše­niece arīdzan pilnībā piekrīt, ka šie nacionālie svētki burtiski pieprasa kaut uz mirkli plašākā cilvēku lokā sajusto kopības saiti. Viņa atklāj, ka tieši šajās dienās ar vīru noskatījušies filmu “Dvēseļu putenis”, kas īsi pirms svētkiem uzvedinājusi uz pārdomām par neatkarības vērtību un tās izcīnīšanai tikpat nozīmīgo kopības sajūtu. Vēl pirms bērnu ienākšanas dzīvē priekuliete E.Ošeniece 18.novembri mājās gan nav īpaši atzīmējusi, ja nu vien – uz kādu tematisko pasākumu aizgāja. “Kad ģimenē ienāk bērni, tad sāc aizdomāties, ko tu gribi viņiem iemācīt,” savu paradigmas maiņu atklāj E.Ošeniece, paužot apņēmību ar dzīvesbiedru, abiem bērnudārzniekiem un pirmklasnieci Elzu panākt svinīgo sajūtu. Vēl pirmdien gan konkrēta plāna mammai nebija, bet viņa apliecināja – tā būs kopā pavadīta diena ar izbraukumu, vismaz pa gabalu pavērojot pilsētvidē izvietotās dekorācijas. Un vēl ģimenē iemīļota kļuvusi tradīcija gatavot kādu gardumu karoga krāsās.

Turpretī Vecpiebalgas pašvaldības Jaunatnes lietu nodaļas darbiniece Līna Paimiņa teica, ka gan savā ģimenē, gan apkaimes jauniešos nemana vēlmi 18.novembri atzīmēt lielos publiskos notikumos. Kā nemainīgas tradīcijas saglabātas svecīšu nolikšana vai kāda cita formāta notikumi nelielākos lokos, taču – ne salūts vai sapnis par došanos uz lielpilsētu parādi skatīties. L.Paimiņa stāsta, ka noskaņas radīšanai gan arī Jauniešu centrā tiek izvietotas kādas simboliskas dekorācijas, tomēr viņa pauž personīgu pārliecību, ka “arī valsts svētki tomēr sākas no ģimenes un, ja bērni to ģimenē iemācīsies, tad arī tālāk šo dienu sajutīs kā svētkus”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *