Raksti

Viedokļi

Valsts prezidenta pirmais gads

Sallija Benfelde

Egilu Levitu ar cerībām un paļāvību Valsts prezidenta amatā sagaidīja daudzi Latvijas iedzīvotāji. Prezidenta sacītais, ka viņš vēlas kļūt par tautas prezidentu, tika vērtēts ar atzinību un arī ar šaubām, kā tas notiks un vai vispār notiks.

Mazliet vairāk nekā pusgadu pēc tam, kad prezidents stājās amatā, intervijā uz jautājumu, kādas ir viņa personīgās prioritātes un mērķi, Egils Levits sacīja: „Man ir divas galvenās lietas, kas saistītas ar jomām, kurās esmu profesionāli darbojies. Pirmā ir valsts kā sabiedrības organizācijas forma, kā funkcionē demokrātija, kā darbojas politika, birokrātija. Tie ir „mani jautājumi”, un tie ir ļoti plaši. Ar šiem jautājumiem esmu nodarbojies gan zinātniskajā, gan praktiskajā jomā, tas ir mans interešu lauks. Otra lieta ir saistīta ar politisko filozofiju – tas ir brīvības jautājums. Piemēram, kā tehnoloģijas var ierobežot cilvēka brīvību, sabiedrības transformāciju.”

Savukārt jūnija sākumā, vaicāts, ko vērtē kā savus panākumus, bet kas palicis iecerēts un nepaveikts, Egils Levits sacīja: “Personiskā “bilance” ir, manu­prāt, pozitīva – amats, kuru mēģinu piepildīt, veicot savus uzdevumus, atbilst maniem priekšstatiem, kādi tie bija, stājoties šai amatā. Valsts prezidents var tikai ieteikt, paust viedokli, virzīt. To arī daru. Tuvākie uzdevumi bija reformas – administratīvi teritoriālā, izglītības, veselības aprūpes, finanšu, arī partiju finansēšana u.c. Pirmajā darbības pusgadā viss ritēja, kā iecerēts, tad notika, kas notika ̶  Covid-19 krīze-, kas ienesa pilnīgi jaunu situāciju un kas skar ne vien katru no mums, tostarp prezidentu, bet valsti un visu pasauli. Bija jāpievēršas gluži konkrētiem uzdevumiem, kas ir vienkārši jārisina, bet „lielie jautājumi” jau arī nav pazuduši, un arī tie ir jārisina” (abas intervijas publicētas diasporas laikrakstos).

Prezidenta atbildes, manuprāt, skaidri parāda viņa domāšanas virzienu. Levits ir akadēmiski, varētu pat teikt – vairāk teorētiski orientēts politiķis. Neapšaubāmi, profesionāls jurists, konstitucionālo tiesību zinātājs, ar ilgu gadu pieredzi Rietumu demokrātijā. Lai gan prezidents, strādājot ārpus valsts Eiropas tiesās, ir uzturējis ciešu saikni ar Latviju, nereti viņam pārmet teorētisku nostāju un aicina paskatīties uz reālo dzīvi. Varētu pat sacīt, ka Egils Levits redz visu mežu, bet mums, Latvijas iedzīvotājiem, gribētos, lai viņš saskata katru koku atsevišķi un nāk talkā to aprūpēt.

Tādēļ, vērtējot Valsts prezidenta pirmo darba gadu, manuprāt, ir vietā atcerēties, ko nosaka Satversme, kādas tiesības un pienākumi tajā paredzēti prezidentam. Satversmē noteikts, ka Valsts prezidents reprezentē valsti starptautiski, ieceļ Latvijas, kā arī pieņem citu valstu diplomātiskos priekšstāvjus. Viņš izpilda Saeimas lēmumus par starptautisku līgumu ratificēšanu; ir valsts bruņotā spēka augstākais vadonis. Kara laikam viņš ieceļ virspavēlnieku;  uz Saeimas lēmuma pamata pasludina karu; viņam ir tiesība sasaukt un vadīt ārkārtējas Ministru kabineta sēdes, noteicot tām dienas kārtību; ir likuma ierosināšanas tiesība; ir tiesība ierosināt Saeimas atlaišanu, bet pēc tam izdarāma tautas nobalsošana. Ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse balsotāju izsakās par Sa­eimas atlaišanu, tad Saeima uzskatāma par atlaistu un izsludināmas jaunas vēlēšanas. Satversme paredz arī vēl dažas specifiskas tiesības, piemēram, apžēlot noziedzniekus. Ar vārdu sakot, nav tā, ka prezidents var likt kaut ko uzcelt vai nojaukt, paaugstināt algas vai tamlīdzīgi. Tas, ko šī augstā amatpersona var darīt, ir ierosināt apspriest kādu jautājumu, paust savu nostāju, var veidot sabiedrības viedokli, ietekmēt to. Turklāt tas, cik bieži Valsts prezidents brauc tikties ar tautu, diez vai ir pats galvenais, pēc kā vērtēt viņa darbu.

Šobrīd Pašvaldību savienība teic, ka gaidījusi lielāku Levita iesaisti kvalitatīva novadu reformas likuma izstrādē. Ārstu biedrība uzskata, ka bez Levita, iespējams, nebūtu panākts lielāks finansējums ārstu algām, bet izglītības un zinātnes vidē vēlas lielāku Levita interesi par pilsonisko sabiedrību. Savukārt mediji Levita interesi par savām problēmām esot jutuši tikai sākumā.

Domāju, līdzīgi vērtējumi ir visā sabiedrībā – vieni ir apmierināti, otri ne pārāk. Šajās dienās netrūkst visdažādāko Valsts prezidenta pirmā darba gada vērtējumu un analīzes. Domāju, tas, ko vairāk gribētos sagaidīt no prezidenta, ir publiskas nostājas paušana un aktīvāka sabiedriskā viedokļa veidošana. Gudra un pozitīva personība spēj daudz panākt, arī neaprūpējot mežā katru koku atsevišķi.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *