Raksti

Viedokļi

Vai suņa reģistrēšana pie veterinārārsta ir risinājums

Iveta Rozentāle

Jau desmit gadu spēkā ir Ministru kabineta noteikumi, kas noteic, ka suņa īpašniekiem jānodrošina, lai dzīvnieks līdz četru mēnešu vecuma sasniegšanai būtu čipots un reģistrēts datubāzē. No 2017.
gada šī prasība ir obligāta.

Tomēr vēl aizvien, pat ja mājdzīvnieks pie veterinārārsta ir čipots, ne vienmēr saimnieks mīluli arī piereģistrē.

Tāpēc, lai uzlabotu mājas dzīvnieku reģistrācijas kārtību, iecerēts, ka turpmāk mājdzīvnieku pirmreizēji varēs reģistrēt tikai pie veterinārārstiem. To paredz grozījumi Veterinārmedicīnas likumā, kurus konceptuāli atbalstīja Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija. Vēl gan, lai grozījumi Veterinārmedicīnas likumā stātos spēkā, tie trīs lasījumos jāpieņem Saeimai.

Patlaban mājdzīvnieku sākotnēji var reģistrēt ne tikai pie veterinārārsta, bet arī vietējā pašvaldībā, Lauksaimniecības datu centrā (LDC), izmantojot portālu www.latvija.lv vai LDC tīmekļvietnē pieejamo e-pakalpojumu. Likumprojekts paredz noteikt, ka praktizējošs veterinārārsts veiks ne tikai šo dzīvnieku apzīmēšanu ar mikroshēmu, pasu un vakcinācijas apliecību izsniegšanu, bet arī to pirmreizējo reģistrāciju Lauk­saimniecības datu centra mājas (istabas) dzīvnieku reģistra datubāzē.

Veterinārās klīnikas “Tedijs” veterinārārste Jana Kļaviņa vērtē: “Tas, ka ir jābūt obligātai suņu reģistrācijai,  ir vairāk nekā skaidrs. Šobrīd ir dažādi veidi, kā to iespējams darīt, tāpēc cilvēks to ērti var paveikt pats, savu mājdzīvnieku reģistrējot Lauksaim­niecības datu centra mājaslapā. Protams, to var darīt arī pie veterinārārsta, un tādā gadījumā visbiežāk tas notiek tad, kad dzīvnieks tiek čipots. Bet, vai reģistrāciju drīkstētu veikt tikai pie veterinārārsta, ir diskutējams jautājums. Vienmēr vajadzētu būt izvēles iespējām, kā to izdarīt. No pieredzes varu teikt, ka pie manis ļoti reti atved dzīvnieku, kuram ir čips, bet kurš nav reģistrēts. Rei­zēm gadās, ka saimniekam piemirsies, taču, kad atgādinu, suņa saimnieks to izdara. Pirms vairākiem gadiem es kā veterinārārste dzīvniekus reģistrēju daudz biežāk, tagad cilvēki ir apguvuši tehnoloģijas, zina, kā to izdarīt, un dara paši. Pašam reģistrējot suni datubāzē, tas ir arī lētāk, nekā to darot pie veterinārārsta. Iespē­jams, var būt variants, ka, ja cilvēks to noteiktā laikā nav pats izdarījis, tad to izdara veterinār­ārsts. Bet, ja tas būs vienīgais variants, kā to veikt, būs pārmetumi, ka veterinārārsti grib tikai nopelnīt.”

Jana Kļaviņa norāda, ka daž­kārt uz klīniku pēc padoma atnāk suņu saimnieki, kuru dzīvniekam nav čipa un līdz ar to suns arī nav reģistrēts, bet tie visbiežāk ir lauku reģionos dzīvojoši cilvēki gados, kuru suņi arī ir cienījamā vecumā. Visbiežāk saimnieki palaiduši garām informāciju par nepieciešamību reģistrēt savu mīluli vai arī nemāk to izdarīt: “Tad izrunājam situāciju. Protams, daž­kārt lauku sētā kucītei piedzimst kucēni, kuri arī netiek piereģistrēti. Bet manā praksē 98% gadījumu viss ir kārtībā, tikai divos procentos gadījumu būs atrunas, saim­nieka mēģinājums pārliecināt, ka suni tur tikai pavadā, tikai pagalmā vai tikai sētā, ka mājdzīvnieks nekur neiet un nekad nekur nepazudīs. Es gan vienmēr norādu, ka tā tas nav. Suns var nobīties, var izsprukt no rokām, aizbēgt. Bieži, kad izskaidrota situ­ācija, pastāstīts, ka suņa reģistrēšana var palīdzēt atrast tā saimnieku arī tad, ja dzīvnieks guvis traumu un nogādāts klīnikā, suni reģistrē.”
Veterinārārste vērtē, ka ar gadiem suņu saimnieku izpratne un atbildība par saviem mīluļiem kļūst arvien lielāka: “Tāpat, kad mēs nopērkam mašīnu, rēķināmies, ka būs regulāri jāveic tehniskās skates, mašīnas apdrošināšana, jāpērk ziemas riepas, tieši tāpat ir ar mājdzīvniekiem. Līdz ar to iegādi ir noteikta atbildība un arī noteikti izdevumi, ar kuriem jārēķinās. Lielākai daļai suņu turētāju vairs pat nav jautājumu, kāpēc suns ir jāreģistrē, tas jau ir izdarīts, jo informācija jau visu laiku par to izskan.”

Cēsu novada dzīvnieku patversmes “Lācīši” vadītāja Liene Mališeva vērtē, ka dzīvnieku reģistrēšana pie veterinārārsta ir kā viens no iespējamiem variantiem, kā veicināt to, ka suns tiešām tiek reģistrēts: “Noteikumi par suņa obligātu reģistrēšanu jau ir spēkā vairākus gadus, bet, ja joprojām ir cilvēki, kuri to nedara, ir jāmeklē varianti, kā nodrošināt, ka dzīvnieks patiešām tiek reģistrēts. Diemžēl mēs saskaramies ar situācijām, kad saimnieks pasaka veterinārārstam, ka dzīvnieku reģistrēs, bet tomēr to neizdara. Tā, protams, būtu dubulta slodze veterinārārstiem, bet tas būtu viens no risinājumiem, jo dzīvnieka saim­nieki nereti to atliek uz vēlāku laiku un tad aizmirst, neprot vai negrib. Patversmē bieži nonāk suņi, kas ir čipoti, bet nav reģistrēti datubāzē. Vēl ir daļa saimnieku, kuri domā, ka dzīvnieka čipošana automātiski nozīmē arī reģistrēšanu, bet tā tas nav.”

Ja suns nonāk patversmē un ir zināms tā saimnieks, pirms suņa saņemšanas saimniekam jāraksta paskaidrojums policijai, kāpēc dzīvnieks    bijis uz ielas. Ja šādi gadījumi ar vienu suni ir vairāki, saimniekam tiek piemērots administratīvais sods par dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpumu. Liene Mališeva skaidro: “Ja suns ir čipots un reģistrēts, mēs varam ātrāk atrast saimnieku, tomēr jārēķinās, ja dzīvnieks ir nonācis patversmē, ir pārkāpti kādi noteikumi turēšanā. Viens no tiem nosaka, ka pilsētās un ciemos ārpus norobežotas teritorijas suns ir jāved pavadā.” Liene Mališeva arī piebilst, ja cilvēks vēlas turēt suni, tad jāsāk vispirms ar to, ka iepazīstas ar normatīvajiem aktiem, noskaidro, kādi ir dzīvnieku turēšanas noteikumi, jo nezināšana neatbrīvo no atbildības.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *