Raksti

Viedokļi

Vai kārtējā sabiedrības dalīšana

Jānis Gabrāns

No 1.janvāra stājās spēkā likums, kas paredz piešķirt īpašu statusu 1991.gada barikāžu dalībniekiem. Likums, ko Saeima pieņēma 2017.gada 22.jūnijā, nosaka personu loku, kas atzīstamas par barikāžu dalībniekiem.

Tie ir cilvēki, kuri apbalvoti ar 1991.gada Barikāžu piemiņas zīmi vai kuriem piešķirts pateicības raksts par piedalīšanos Lat­vijas neatkarības aizstāvēšanā 1991.gada janvārī un augustā. Personas, kas atzītas par barikāžu dalībniekiem, varēs saņemt noteikta parauga apliecības, ko izsniegs 1991.gada barikāžu dalībnieku biedrība.

Likumā arī noteikts, ka pašvaldībām ir tiesības savos saistošajos noteikumos barikāžu dalībniekiem paredzēt sociālās garantijas, piešķirt nekustamā īpašuma nodokļa atlaides, kā arī atvieglojumus pašvaldības nodevu maksāšanā vai pakalpojumu saņemšanā.

“Druvas” aptaujātie tomēr norādīja, ka šis nav pareizs solis, jo var vecināt sabiedrības šķelšanos, dalīšanu labajos un sliktajos.

Saeimas deputāts un barikāžu dalībnieks Valters Dambe atzīst, ka plašas diskusijas bijušas jau likuma pieņemšanas gaitā: “Iegūt vai neiegūt šo statusu, atkarīgs no katra godaprāta, jo tolaik nebija kādas visaptverošas reģistrācijas, kurš bija vai nebija uz barikādēm. Nevarēs pierādīt, ka kāds tur bija vai nebija, ja viņš apgalvos pretējo. Līdzīgi būs ar Otrā pasaules kara dalībnieku statusu, par ko šobrīd tiek diskutēts, arī tur visiem nevarēs pierādīt, kas viņš bija vai nebija.

Runājot par barikāžu dalībniekiem, domāju, ka kaut kādas sociālās garantijas šie cilvēki būtu pelnījuši, bet tas atkarīgs tikai no pašvaldību iespējām un redzējuma. Zinu, ka Pierīgas pašvaldībās ļoti aug nekustamā īpašuma nodoklis, ne visi to var samaksāt. Atsevišķiem sabiedrības slāņiem atlaides tiek dotas, kāpēc lai barikāžu aizstāvju nebūtu starp viņiem.”

Pārskatot likuma pieņemšanas laikā rakstītās ziņas, pamanīju likumprojekta iesniedzēju iniciatīvu, kas paredzēja barikāžu dalībniekiem paaugstināt pensijas neapliekamo minimumu, kas ļautu saņemt lielāku pensiju. V. Dambe uzskata, ka tas gan būtu nepieņemami: “Tas netika pieņemts, jo skaidri norādījām, ka nav iespējams apzināt, konkrēti kuram tas pienākas. Ja uz Černobiļas seku likvidēšanu nosūtītie ir skaidri zināmi, barikāžu laiks ir tik izplūdis, ka nav iespējams pilnīgi precīzi pateikt, kurš bijis, kurš ne. Jāatceras, ka tolaik gāja ne jau tāpēc, lai saņemtu statusu, kādas privilēģijas, bet lai sargātu savas valsts neatkarību. Vai tie, kuri nesēdēja pie ugunskuriem, bet nesa tēju, maizītes, citādi atbalstīja, mazāk pelnījuši? Vai māte, kura ar asarām acīs pavadīja dēlu uz barikādēm, bija mazāk uztraukusies nekā dēls, kurš labā kompānijā savu laiku vienkārši nosēdēja pie ugunskura?”

Jaunpiebaldzēns Egils Johansons, tautfrontietis un barikāžu dalībnieks, norāda, ka šis nav vienkārši vērtējams jautājums: “No vienas puses, barikāžu dalībniekiem tas būtu patīkami, ja būtu kādi bonusi, tas būtu labs žests no valdības, pašvaldību puses, bet skaidrs, ka uzreiz sāksies runāšana, kāpēc vieniem ir, citiem nav. Kāds mājā gatavoja sviestmaizes, auklēja bērnus, adīja cimdus, lai barikāžu dalībniekiem nesalst rokas, strādāja uz vietas, kas arī bija nepieciešams. Vai viņi sliktāki? Vai rīdzinieki, kuri vārīja tēju, nesa ēdamo, citādi palīdzēja, nav pelnījuši? Ļoti daudz ir tādu, kuri nav afišējušies, nav pieteikušies šim statusam, arī citi viņus nepieteica, viņiem būs sāpīgi, ka paliek bez atbalstiem.”

Zemessardzes veterāns Jānis Bahmanis norāda, ka tas ir nepareizi, jo cilvēki tolaik uz barikādēm gāja ne jau tāpēc, lai nākotnē saņemtu kādus labumus, bet idejas vārdā, lai aizstāvētu tikko atgūto valsti: “Varbūt ir cilvēki, kuriem vajag palīdzēt, bet to nevajadzētu saistīt ar barikādēm. Man nav vajadzīgi nekādi labumi, domāju, ka daudzās jomās cilvēki daudz dara savas pārliecības, nevis kādu labumu vārdā.”

Priekuļu novada domes priekšsēdētāja Elīna Stapulone atzīst, ka viņu baida, vai ar šādu normu neiebrauks lielā purvā: “Jāsāk ar to, ka barikāžu dalībnieki nav nekur reģistrēti, kā pierādīt, vai konkrētais cilvēks tur bijis vai nav bijis. Bijuši gadījumi, kad pabalsti vai dāvanas tiek pasniegtas kādai konkrētai cilvēku kategorijai, bet pēc tam izrādās, ka kāds piemirsts, un sākas problēmas. Mani baida, vai tieši tāpat nebūs ar šiem barikāžu dalībniekiem. Sāksies dalīšanās sabiedrībā, tāpēc, manuprāt, šis ir nepārdomāts likums. Varbūt visiem latviešiem, kuri kaut domās bija par neatkarīgu valsti, vajadzētu apbalvojumu? Nedomāju, ka kāda ieguldījums tajā būtu īpaši akcentējams ar kādām atlaidēm.”

Vēl rodas pārdomas, kāpēc valsts atkal noteikusi, ka tas ir paš­valdību pārziņā. Cilvēki toreiz brauca, gāja sargāt valsti, tāpēc arī valstij būtu jādomā, kā pateikties šiem cilvēkiem, ja reiz nolemts to darīt. Taču var piekrist teiktajam, ka cilvēki to darīja savas pārliecības, nevis kādu labumu vārdā. Diemžēl šobrīd esam nonākuši līdz tam, ka nekas netiek darīts, ja pretī nav materiāla ieguvuma.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *