Raksti

Viedokļi

Vai cerības gaišais stars?

Jānis Gabrāns

Jau vairāk nekā gadu Cēsu Olimpiskais centrs tiek mētāts kā karsts kartupelis, kurā pašvaldības, kas ir to īpašnieki, – Priekuļu novads un Cēsu novads – ne īsti grib iekosties, ne mest prom.

Patiesībā var teikt, ka lejupslīdes process sākās ar reģionālo reformu, kad daļa (40%) centra akciju nonāca Priekuļu novada pašvaldībā, mazākā daļa (20%) – Cēsīm. Pārējie 40% pieder Lat­vijas Olimpiskajai komitejai, kas vienmēr atradusies novērotāja sta­tusā, aktīvi neiesaistoties problēmas risināšanā. Kādu brīdi pēc novadu izveidošanas tika braukts vecajās sliedēs, bet situ­ācija arvien vairāk un vairāk saasinājās. Sākās skatīšanās otra maciņā, cik kurš ieguldījis, un vainīgā meklēšana tā vietā, lai vienotos par kopīgu sadarbību un uzturētu bāzi valsts līmenī, kā bija kādreiz.

Sacensību rīkotājs, Starp­tautiskās slēpošanas savienības (FIS) Rollerslēpošanas apakškomitejas vadītājs Mārtiņš Niklass atgādina, ka kādreiz uz Prie­kuļiem no citām bāzēm brauca mācīties un prasīt padomu, tagad esam aizmirsti, arī paši nebraucam, nemācāmies.

Cēsu Olimpiskā centra slēpošanas biatlona bāzi bieži salīdzina ar Madonas “Smeceres sila” bāzi, kas šobrīd kļuvusi par vadošo valstī, veiksmīgi pieteikusi sevi starptautiskā apritē, bet Priekuļos pagājušajā ziemā nenotika nevienas valsts mēroga sacensības. Protams, dzirdams arguments, ka madoniešiem nekā cita nav, tikai šī sporta bāze, bet Cēsīm vajadzību daudz – viduslaiku pils, koncertzāle, vēsturiskais mantojums un vēl, un vēl. Var piekrist, bet vai tas ir iemesls visu atstāt paš­plūsmā? Varbūt nav politiskās drosmes pateikt, ka mums to nevajag, tad nu vilksim kā kaķi aiz astes.

Tagad Cēsu novada pašvaldība kļuvusi par lielāko akcionāru, vai būs iededzies gaišais cerības stars?
M. Niklass saka: “Tas, ka olimpiskais centrs ir vienas pašvaldības rokās, būtu ieguvums tad, ja tai būtu reāla vīzija par nākotnes attīstību, ja tam atvēlētu vajadzīgos līdzekļus. Diemžēl pagaidām nav dzirdēts par kādiem tālejošākiem plāniem bāzes attīstībā. Varbūt maldos, plāni, vīzija ir tapusi, un pavisam drīz sāksies re­ālā darbība.”

Pēc ilgāka pārtraukuma bāzē beidzot notika valsts mēroga sacensības – Latvijas čempionāts rollerslēpošanā, kas bija kā bāzes atgriešanās pēc vairāk nekā gada pārtraukumā. M. Niklass gan norāda, ka šīs sacensības drīzāk bija kā izmisuma solis: “Cēsu Sporta skolā slēpošanas biatlona nodaļā ir vairāk nekā 120 audzēkņu, un skumji, ka vairāk nekā gadu viņiem nav iespējas savās mājās startēt sacensībās. Šis bija mēģinājums arī atgādināt par šo bāzi. Ir labi, ka sacensības izdevās sarīkot, bet no tā nevajadzētu izdarīt secinājumus, ka tāpat var turpināt.”

Var piekrist M. Niklasam, un domāju, ka ikviens, kurš dodas trenēties uz šo bāzi, atzīs, ka situācija kļūst arvien bēdīgāka. Tiesnešu mājiņa, ar ko kādreiz varēja lepoties, vairs neatbilst nekādām prasībām, steigšus nepieciešams remonts, lai to saglābtu. Jāatjauno inventārs, tehnika, vajadzību ļoti daudz, tāpēc ir jautājums, ja divas pašvaldības to nespēja, vai būs līdzekļi vienai? Cēsu stadionā tiek ieguldīti miljoni, tur nav, ko pārmest, jo redzam, cik tas piepildīts, cik daudzi cilvēki to izmanto, bet varbūt viens miljons derētu arī slēpošanas – biatlona bāzei, lai to atkal padarītu konkurētspējīgu. Jāat­jau­no sniega ražošanas tehnika, trases sagatavošanas tehnika, patiesībā būtu jādomā par viesnīcas būvi. Bāzēs Madonā, Igaunijā ir viesnīcas, viesu namiņi, un visu vasaru tie ir piepildīti, jo uz treniņnometnēm brauc no citām pilsētām un valstīm. Var teikt, ka Priekuļos, Cēsīs ir viesnīcas, bet tas neder, jo saistās ar transporta izmaksām. Ja viesnīca ir bāzē, sportists jebkurā brīdī var iet un darboties.

Kā norāda M. Niklass: “Bāze labā līmenī vajadzīga, lai Cēsu Sporta skolas audzēkņi var atbilstoši sagatavoties sacensībām. Tas, ko reāli redzu, apmeklējot sacensības, ka pēdējā laikā rezultāti krītas. Vairākās vecuma grupās mūsējie nav līderu vidū, tur ir tukšums, un viens no iemesliem – atbilstošas bāzes trūkums. Vairs nespējam konkurēt ar Madonu, uz papēžiem cieši min sporta skola “Arkādija” Rīgā.”

Jāsaprot arī tas, ka bez atbilstošas darbinieku komandas rezultātus nesasniegt. Nevar būt, ka valdes priekšsēdētājs pats pļauj zāli, ražo sniegu, rīko sacensības, domā par bāzes nākotni un tamlīdzīgi. Sniega ražošanā, trašu sagatavošanā jāstrādā cilvēkiem, kuri ir speciālisti šajā jomā, nevar neko pārmest tiem, kuri centušies darīt, jo ielikti šajā vietā, bet rezultāts nav tāds, kādu vajadzētu, kādu visi gribētu.

Cēsu domes deputāti iepriekšējā ziemā, kad jautājums aktualizējās, bieži runāja, ka kopus cūka nebarojas. Nu ko, tagad ir visas iespējas parādīt, ka bāze ir labu saimnieku rokās, kuriem tiešām ir vēlme šo vietu attīstīt, lai tā atkal kļūtu par Latvijas līmeņa sporta bāzi gan vasarā, gan ziemā.

Arī M. Niklass piebilst, ka Cēsu pašvaldībai ir iespēja labot pēdējo gadu ķildu neizdarības un mērķ­tiecīgi atdot parādu slēpošanas un biatlona saimei, kā arī parūpēties, lai mums pēc četriem astoņiem gadiem ir kāds sportists, kuram just līdzi Ziemas olimpiskajās spēlēs.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *