Televīzija kā sava veida tehnoloģiskais brīnums ļaudīm bija tik pārsteidzoša, ka jautājums, kā tas iespējams, ka kustīgās bildes nonāk līdz kastei, tā arī palicis īsti neizprasts līdz šai
dienai, kad televīzija atkal stāv zināmā mērā tāda paša brīnuma priekšā, proti, 21. gs. nāk ar jaunām tehnoloģiskajām iespējām.
Pārmaiņu process televīzijas attīstībā
sācies jau pirms pāris gadiem. Diemžēl TV raidīšanas vēsturiskā formāta maiņas uz jaunu izskaidrojošo posmu nomāca tā sauktā digitalizācijas afēra, un iedzīvotājiem tā arī palicis neskaidrs, kas gaidāms no jauno laiku televīzijas un kādi ieguvumi
būs Latvijas skatītājam. Latvijas televīzija (LTV) ir vienīgā tā dēvētā sabiedriskā televīzija, kuras galvenais uzdevums ir informatīvā un izglītojošā funkcija. Tas arī ir galvenais mudinājums
skatītājiem stāstīt par veidu, kā kustīgās bildes līdz šim nonākušas līdz kastēm un kā tas notiks turpmāk.
Šobrīd LTV jau gatavo raidījumus un pārraida programmas pilnīgi citā tehnoloģijā nekā pirms diviem, trim gadiem. Ar to
vēlos viest mieru skatītājos, kuri varētu būt maldināti par nepieciešamību mainīt televizorus, lai kustīgo bildi vispār redzētu. TV ir un būs redzama visos televizoros, tikai vienā gadījumā tādā pašā kvalitātē kā līdz šim, citā – ar labāku kvalitāti bez bildes dubultošanās un
“sniedziņa” efekta. Te tad arī vajadzīgs vēsturisks izgājiens, lai izprastu bildes kustēšanās fenomena atšķirības 20. gs. un 21. gs.
Latvijā 1954. gadā aizsākās televīzijas raidījumi melnbaltajā variantā. Sākumā tos varēja uztvert tikai Rīgā un tās tuvākajā apkārtnē. Radioviļņiem televīzijas signālu raidīšanai diemžēl ir tāda īpašība, ka tie izplatās tikai tik tālu, cik ar aci var redzēt no attiecīgā televīzijas torņa galotnes. Parasti tas ir 30 – 50 kilometru, izņēmums ir Rīgas Zaķusalas tornis, kura signālus var uztvert 70 -100 kilometru apkārtnē. Tālāk jābūvē cits tornis un jāuzstāda cits raidītājs. Soli pa solim raidītāju tīkls tika paplašināts, lai palielinātu aptveršanas zonu valstī. 1968. gadā LTV atkal bija radikālu izmaiņu priekšā, un tā bija krāsu televīzija. TV tehnoloģiju maiņa turpinājās līdz 1975. gadam, kad skatītāji sāka iegādāties jaunus krāsu televizorus. Tiesa gan – abas televīzijas sistēmas bija savietojamas. Ar krāsu televizoriem varēja uztvert arī melnbaltos raidījumus, bet ar melnbaltajiem – krāsainos, protams, melnbaltā veidā.
Vienlaikus paplašinot raidīšanas teritoriju, bija jāizmanto papildus kanāli tās pašas programmas raidīšanai, bet ekspluatācijā esošais televizoru parks bija piemērots tikai 12 kanālu uztveršanai, šie televizori nevarēja uztvert decimetru viļņu diapazonā raidītās programmas. Problēmas atrisinājumam bija divas alternatīvas: nomainīt televizoru vai papildināt to ar decimetru kanālu konvertoru, kas bija daudz ekonomiskāk.
Vēl viens būtisks pavērsiens televīzijas attīstības procesā bija krāsu televīzijas standarta nomaiņa. 1998. gada sākumā Latvijā savulaik PSRS izmantotais standarts SECAM tika nomainīts uz Eiropas valstīs plašāk izmantojamo PAL standartu, kas nodrošina labāku attēla krāsu kvalitāti.
Pašlaik Latvijā televīzijas signāla raidīšanu nodrošina 14 stacijas jeb torņi, kuri diemžēl nespēj nodrošināt visas valsts aptveramību. Joprojām Latvijā ir mājas, kurās nav televizora, jo vienkārši nevar uztvert. Tiem, kuri dzīvo pilsētās, kur LTV un citas Latvijas programmas nodrošina kabeļtelevīzijas operators vai satelīta uztvērējs, vairs neatceras, ko nozīmē slikta bildes kvalitāte , bet pierobežas rajonos joprojām uzklājas svešas programmas un ekrānos snieg.
Tā, lūk, pirms vairāk nekā 50 gadiem radītais tehnoloģiskais risinājums ir sevi izsmēlis pilnībā, pasaule vairs neredz analogās sistēmas attīstības iespējas. Tādēļ patlaban televīzija ieiet jaunā attīstības fāzē. Tā ir ciparu jeb digitālā televīzija (DTV). Viss jaunais, progresīvais ar vērsumu gan uz attēla izšķirtspējas, gan visdažādāko interaktīvo pakalpojumu apjoma palielināšanu tagad tiek realizēts uz digitālās tehnoloģijas bāzes. Mēs jau labu laiku būtu klausījušies digitālo radio un skatījušies DTV, ja vien analogais un digitālais būtu savienojams. Diemžēl ATV un DTV ir nesavietojamas sistēmas.
Digitālās televīzijas būtiskākā priekšrocība ir tā, ka tiek mainīti signāla jeb datu pārraides principi – izmantojot datu kompresiju vienā frekvenču kanālā, ir iespējams pārraidīt lielāku datu apjomu. Atšķirībā no analogās televīzijas vienā zemes raidīšanas frekvenču kanālā iespējams pārraidīt četras līdz piecas ētera televīzijas programmas, bet satelītu frekvenču kanālā 12 līdz 14 programmas ar t.s. standarta izšķirtspēju.
Ja televīzijas programmu
pāreja no analogās uz ciparu tehnoloģiju īpašus komentārus neprasa, jo galvenokārt tā ir televīzijas iekšējā lieta, tā teikt, bilžu tapšana (forma, kādā strādā un montē televīzijas darbinieki), tad bilžu nokļūšana līdz kastēm ir aktuāls jautājums. Ja pēc būtības viens no galvenajiem raidīšanas sistēmas maiņas ieguvumiem ir balstīts uz skatītāju nodrošinājumu ar pēc iespējas plašāku programmu klāstu, attēla kvalitāti un maksimālu pieejamību visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no dzīves vietas pilsētā vai laukos, tad tie arī jāņem vērā, izvēloties jauno tehnoloģisko risinājumu, kurš ciparu signālu visefektīvāk novadītu līdz televizoriem. Digitālo televīziju ir iespējams pārraidīt trijos veidos, un katram no tiem ir savi plusi un mīnusi. Pirmais – satelīttelevīzija piedāvā plašu radio un televīzijas kanālu skaitu. Jau šobrīd tā aptver visu Baltijas valstu teritoriju un lielākā daļa Latvijas un pārējo Baltijas valstu televīzijas kanālu ir pārgājusi uz satelītpārraides formātu. Patlaban Latvijā to uztveršanu ir izvēlējušies ap 180 000 mājsaimniecību. Satelītu televīzijas signāla uztveršanai mājās ir nepieciešama satelītu antena un uztvērējs. Jāpiebilst, ka satelīta signāls ir uztverams visā Latvijas teritorijā un vienas programmas pārraides izmaksas ir vismaz piecas reizes zemākas nekā raidīšana ar zemes raidītājiem visai Latvijai.
Digitālā virszemes televīzija uztverama ar visparastākajām istabas vai kolektīvajām antenām un tā piedāvā mazāku kanālu skaitu nekā satelīts. Uztveršanai nepieciešams speciāls uztvērējs, kas uztverto signālu pārveido izmantošanai parastā televizorā. Šāda uztvērēja cena pašlaik ir vienāda ar satelītuztvērēja cenu. Šeit vēl jāpiebilst, ka satelīta un zemes digitālais standarts nav savietojami, tas īpaši sāpīgi būs jūtams pēc 2010. gada, kad par ikdienu kļūs augstās izšķirtspējas televīzijas programmas ar lielu attēla asumu.
Digitālā kabeļtelevīzija ir ierindojama kaut kur pa vidu starp satelīta un zemes televīziju, raugoties pēc piedāvāto kanālu skaita. Tā kā kabeļu tīklu sistēmas jau no paša sākuma tika veidotas ar multifunkcionālu nolūku – televīzijas, telefona un interneta pakalpojumi, tad šie tīkli varētu ļoti viegli nodrošināt dažādus interaktīvos pakalpojumus (bankas pakalpojumi, iepirkšanās, filmu pasūtīšana u.c.), bet šo pakalpojumu attīstīšanai nepieciešams ieguldīt lielus
līdzekļus. Kabeļtelevīzijas ēnas puses izpaužas lauku apvidos – ir neiedomājami dārgi vilkt kabeli uz katru viensētu. Tāpēc kabeļtelevīzija ir izplatīta tikai pilsētās, kur ir augsts iedzīvotāju blīvums. Patlaban Latvija ir izvēles priekšā, izvēloties tādu digitālo televīziju, kura būtu pieejama visos valsts nostūros. Un galvenais – izvēlēties tādu tehnoloģiju, lai pēc dažiem gadiem nebūtu jāmaina simtiem tūkstošu digitālo uztvērēju, kuri izrādīsies neatbilstoši jaunās televīzijas prasībām.
Komentāri