Mēdz sacīt, ka visu var novērtēt tikai salīdzinot, un bieži vien tā meklējam labāko vai sliktāko. Manuprāt, salīdzinājums vislabāk noder, lai paskatītos uz sevi no malas un ieraudzītu to, kas ikdienā ne vienmēr ir tik labi redzams.
Viena no neatkarīgā “Levadas centra” pēdējām iedzīvotāju aptaujām liecina, ka 38 procenti Krievijas iedzīvotāju par notikumiem, kas visvairāk paliek atmiņā, uzskata karu Ukrainā, bet 20 procenti – Rietumu sankcijas. Sociologi vaicā – kāpēc iedzīvotājus vairāk par to, kas notiek valstī, uztrauc pasaulē notiekošais? Droši vien pirmā atbilde, kas ienāk prātā, ir, ka šie notikumi ārpus Krievijas visvairāk ietekmē dzīvi valstī. Un tomēr, vai viss ir tik vienkārši? Galu galā, tieši Krievijas politika ir tā, kas rada un sekmē gan karu Ukrainā, gan Rietumu sankcijas.
“Levadas centra” sociologi uzskata, ka, protams, masu informācijas līdzekļi, it sevišķi televīzija, sekmē šādu attieksmi, jo propaganda ir masīva un nepārtraukta, tomēr tā nevar padarīt par neesošām ikdienas problēmas – cenu pieaugumu, algu aizkavēšanos, korupciju. Būtu saprotami, ja šīs problēmas iedzīvotājus uztrauktu vairāk par ārpolitikā notiekošo, bet tas tā nav. Pēc sociologu domām iedzīvotājiem nav vēlmes un ieraduma risināt problēmas, tās tiek uzskatītas par dabisku un neatņemamu dzīves daļu: kādēļ gan meklēt risinājumu, ja kaimiņi un draugi dzīvo tāpat un neuztraucas? Kā bezdarbības attaisnojums noder pārliecība, ka viss neizbēgami tikai pasliktināsies, ja kaut ko mēģinās mainīt. Valsts, kas ir iekļuvusi visās sabiedrības dzīves sfērās, jebkuru mēģinājumu kaut ko mainīt sauc par politisko cīņu. Bet politika, politiķi un politiskā cīņa iedzīvotājiem asociējas ar kaut ko sliktu, negodīgu. Tātad “jaukties politikā” ir slikti, to nevajag darīt.
Jāteic, ka šajos Krievijas iedzīvotāju uzskatos un tajā, kā to izmanto politiķi, ir visai daudz līdzības ar mums pašiem. Nav noslēpums, ka daudzi Latvijā uzskata, ka politika ir un var būt tikai netīra un visi, kuri ar to nodarbojas, to dara, lai gūtu kādu labumu sev. Savukārt politiķiem un amatpersonām, tikko viņus pieķer kādā neglītā vai nelikumīgā rīcībā, viens no iemīļotajiem apgalvojumiem ir par “politisko pasūtījumu”.
Skaidrojot, kāpēc Krievijas iedzīvotāji par ārpolitiku interesējas vairāk nekā paši par savu dzīvi un to, kā to uzlabot, mainīt, sociologi teic, ka dinamiskās, pat vētrainās ārpolitikas vērošana ļauj aiziet no ikdienas rūpēm, kļūt par ģeopolitisko spēlīšu vērotāju no malas. Savā ziņā ir zināma līdzība ar tā saukto “ziepju operu” popularitāti – vērot no malas kaislības un notikumus, kas nekad skatītāju neapdraudēs, bet kas uz brīdi liek justies īpašam, izjust piedzīvojumu garšu.
Neapšaubāmi, Krievijā šo “ģeopolitisko ziepju operu” popularitāti ietekmē arī valstij specifiski apstākļi un situācija. Piemēram, par Krievijas iekšpolitiku ir skaidrs, ka ekonomikas attīstības nav, ienākumi un labklājības līmenis nepaaugstinās, bet sevi var mierināt, ka vāja valsts taču nevar uzvarēt pretiniekus, bet no Krievijas baidās pat pasaules varenākās valstis. Tātad Krievija iet pareizā virzienā un nav vāja, to iedzīvotājiem apzināties ir ļoti patīkami, pat ja ikdienas dzīve brīžam līdzinās nejaukam sapnim.
Manuprāt, galvenais secinājums, lasot par šo pētījumu Krievijā, patiesībā ir labi zināms un nav nekas jauns – ar skaļiem saukļiem un kvēliem lozungiem var aizsegt gandrīz jebko. Protams, Latvijas un Krievijas iedzīvotāji un politiķi nav dvīņi savos uzskatos un rīcībā. Tomēr arī mēs ļaujamies pašapmānam. Diskusijas par tikumību un grozījumiem likumos bija tik kvēlas, aicinājumi neaizmirst par cilvēka dzīves pamatu – tikumību un ģimeni, bija skaļi un pravietiski. Tajā pašā laikā izskatās, ka pedofili Latvijā var justies visai ērti, bet tikumības tribūni no politiķu vidus nav daudz interesējušies par to, kas Latvijā notiek ar vardarbības, arī seksuālās, upuriem. Gluži tas pats notiek ar bēgļu jautājumu – skan lozungi un aicinājumi nepieļaut bēgļu ierašanos mūsu zemē, bet vai notiek reāls darbs, lai izveidotu sistēmu, kas ļauj svešiniekiem iekļauties mūsu sabiedrībā? Galu galā, nav taču iespējams noslēgties no visas pasaules, nevienu valstī neielaist, bet pašiem pieprasīt brīvību pārvietoties un dzīvot, kur vēlamies. Manuprāt, tā ir bīstama divdabība ne tikai no politiķu puses, jo mums ir iespējas ietekmēt politiķu dienas kārtību, ja vien to patiesi vēlamies.
Komentāri