Raksti

Viedokļi

Uguns, jubileja un nesaprašanās

Nedēļa Latvijā

Turpinās prezidenta meklējumi. Pēc mazāk nekā pusgada beigsies pašreizējās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pilnvaru termiņš, taču partijas joprojām meklē nākamo kandidātu. Laikraksts “Diena”, aptaujājot inteliģences pārstāvjus, kas pirms astoņiem gadiem atklātā vēstulē pauda atbalstu V.Vīķei-Freibergai, mēģinājis rosināt diskusiju. Iegūtie atbilžu varianti: politiķe Sandra Kalniete, Latvijas Universitātes (LU) profesore Žaneta Ozoliņa, LU rektors Ivars Lācis, akadēmiķis Jānis Stradiņš, Latvijas Institūta direktors Ojārs Kalniņš. Matemātiķis Andris Buiķis gan ieteicis mainīt Satversmi un ļaut V.Vīķei-Freibergai valdīt vēl vienu termiņu. “Jaunā laika” pārstāve Sandra Kalniete ilgu laiku bija vienīgā oficiāli virzītā kandidāte, bet pagājušajā nedēļā Latvijas Zemnieku savienība prezidenta amatam izvirzīja Saeimas priekšsēdētāju Induli Emsi. Tautas partija par savu kandidātu lems aprīļa beigās.

Savukārt Saeimas juridiskās komisijas apakškomisijas deputāti pašlaik strādā pie Valsts prezidenta ievēlēšanas likuma, ziņo LETA. Deputāti jau vienojušies, ka nākamais prezidents jāievēlē ne agrāk kā 40 dienas pirms un ne vēlāk kā 30 dienas pēc V.Vīķes-Freibergas amata termiņa beigām. Kandidātiem jābūt zināmiem ne agrāk kā 14 un ne vēlāk kā septiņas dienas pirms balsojuma. Citā reizē, spriežot par prasībām, kurām prezidentam jāatbilst, notika diskusijas par to, kādas valodas valsts augstākajai amatpersonai jāzina, tomēr jautājumā ne par latviešu, ne svešvalodu zināšanām konkrēts viedoklis netika formulēts.

Valsts prezidenta ievēlēšanas likuma veidotāji šonedēļ sanāks divas reizes, lai turpinātu darbu pie likumprojekta, ko plāno pieņemt līdz jaunā prezidenta vēlēšanām.

Sākusies kūlas dedzināšanas sezona. Tikai vienā dienā – 23. martā – valstī reģistrēts 91 kūlas dedzinātāju izraisīts ugunsgrēks, un līdz ar silta un sausa laika iestāšanos šī parādība, kā jau katru gadu, aizvien pieņemas spēkā. Pirmie šajā sezonā notika 13. martā Rīgā, Saldus un Dobeles rajonā.

Lai pievērstu uzmanību ar pērnās zāles dedzināšanu saistītām problēmām, Latvijas Dabas muzejs šonedēļ atklās izstādi “Nededzini, saudzē dzīvību!”. Tajā aplūkojami skolēnu un mākslinieku veidoti plakāti par kūlas dedzināšanu, kā arī iegūstama informācija par šīs nodarbes kaitīgo ietekmi uz dabu.

Par platībām, kurās degusi kūla, zemes īpašniekam Eiropas Savienības atbalsta maksājums ir desmit procentus mazāks. Savukārt fiziskas personas par dedzināšanu var sodīt ar naudassodu no 100 līdz 500 latiem vai piemērot administratīvo arestu līdz 15 diennaktīm. Šie pašlaik ir vienīgie instrumenti, kādus valsts lieto ugunsgrēku samazināšanai. Savukārt Igaunijā, kur problēma ir līdzīga, policija, vides inspekcija un prokuratūra, gatavojoties jaunajai dedzināšanas sezonai, vienojusies par sadarbību cīņā pret šo parādību un sadalījušas atbildības sfēras. Nedēļa pasaulā

Eiropas Savienībai 50. Pagājušās nedēļas nogalē ar pompoziem pasākumiem un optimisma pilniem skatiem Eiropas Savienība (ES) nosvinēja 50. gadskārtu kopš Romas līgumu parakstīšanas. 1957. gada 25. martā Vācija, Francija, Beļģija, Luksemburga, Itālija un Nīderlande vienojās par Eiropas Ekonomiskās kopienas izveidi. Nedēļas nogalē Berlīnē notikušajās svinībās piedalījās visu valstu vadītāji un kopīgi parakstīja deklarāciju, kurā ietvertas savienības vērtības, norādīti tās pagātnes sasniegumi un nosprausti nākotnes mērķi. Svinības izvērtās grandiozas, un to rīkošanai iedalīti 1,7 miljoni dolāru.

Pa šiem 50 gadiem daudz kas ir mainījies – no sešu valstu bloka savienība izaugusi līdz 27, turklāt, kā rāda pieredze, ar katru reizi klāt nāk aizvien nabadzīgākas. Pašlaik paplašināšanās tēma uz laiku ir slēgta, taču cerības Rietumu klubā nonākt nav atmetusi arī Turcija un atlikušās Centrāleiropas valstis ar Serbiju priekšgalā.

Pēc trīs gadu dzīvošanas ES arī Latvija ir sākusi apjaust savienības negatīvās puses. Bez īpašas pretošanās panākta vienošanās par cukura nozares likvidēšanu. Arī ar citu tradicionālo lauksaimniecības kultūru attīstīšanu ir problēmas, jo izrādījies, ka Brisele lielāko maksājumu daļu gatava sniegt par saimniecisko darbību, kas nav saistīta ar ražošanu. “Briseles prasības” arī citkārt ir radījušas satraukumu par iestāšanās izvēles pareizumu.

Tās ir Latvijas attiecības ar ES, taču pusgadsimtu ilgs ir stāsts par ES globālā kontekstā, un te izskanējuši viedokļi ne tikai par vājumu, bet arī par veiksmes stāstu. Mūsdienu pasaulē pārdomu vērts ir kaut vai tas, ka pusgadsimts ir pagājis bez kariem un citiem starpvalstu ķīviņiem. Savukārt izdevums “Newsweek” norāda, ka ES klusām veido pretpolu ASV dominēšanai pasaulē. Tas ir politiskās varas centrs – arī Eiropas politiķi piedalās dažādu starptautisku jautājumu riināšanā. ES vienu pēc otras savā ietekmes sfērā uzņēmusi postpadomju valstis un ar kārdinājumiem pēc Eiropas līmeņa vedinājusi tās demokrātijas un liberālisma virzienā. Blakus citiem nopelniem starptautiskajā arēnā tā sniedz 70 procentus visā pasaulē saņemtās humānās palīdzības.

Eiropas Konstitucionālais līgums ir miris, jo 2005. gadā pret to nobalsoja Francijas un Nīderlandes vēlētāji. Lai arī ES itin labi var turpināt darbu arī bez šī līguma, tomēr tas bija zīmīgs notikums, kas deva trauksmes signālu par to, ka ES valstu attieksmē pret savienību ir daudz problēmu. Eiropu skar iedzīvotāju novecošanās, kā arī imigrācijas un ar to saistītās sociālās problēmas un ekonomikas stagnēšana.

Latvijas iedzīvotāji par pievienošanos ES lēma 2003. gada septembrī. Toreiz ”par” nobalsoja gandrīz 67 procenti referenduma dalībnieku. Tomēr pēdējā laikā eirooptimistu skaits ir mazinājies – SKDS aptaujas rāda, ka skaidru atbalstu Latvijas dalībai ES pauž vien 30 procenti. Tomēr skaidra “nē” arī nav, vairāk ir vienaldzīgo. Aptaujās 40 līdz 50 procenti iedzīvotāju Latvijas dalību ES vērtē kā “ne labu, ne sliktu”.

Ziemeļkoreja pamet sarunas. Pagājušajā nedēļā Ķīnas galvaspilsētā Pekinā sarīkotās sarunas par Ziemeļkorejas kodolprogrammu beidzās bez panākumiem, kad norādītajā laikā Ziemeļkorejai netika pārskaitīti pēc ASV rīkojuma savulaik iesaldētie 25 miljoni dolāru Makao bankā. Pēc kontu bloķēšanas, kas notika 2005. gadā, ASV paziņoja, ka Ziemeļkoreja nodarbojas ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu atmazgāšanu un naudas viltošanu. Savukārt pēc šā gada februārī panāktās vienošanās, ka līdz aprīļa vidum Phenjana slēgs Jonbjonas kodolreaktoru, kas ir solis pretim Rietumu prasībām par kodolprogrammas likvidēšanu, Ziemeļkorejai tika apsolīts, ka nauda beidzot tiks atdota. Tomēr līdz pagājušajai ceturtdienai tas nebija izdarīts, tāpēc Ziemeļkorejas delegācijas vadītājs Kims Kjegvans sarunas pameta.

Šis ir kārtējais gadījums, kad pēc sākotnēji panāktas vienošanās reālas rīcības nav. ASV gan nedēļas nogalē nosūtīja uz Pekinu komisiju finanšu speciālista Daniela Gliezera vadībā, lai lūkotu naudu atgūt, vēsta “Reuters”. Tomēr ieskats vēsturē liek domāt, ka šis jautājums nav saistīts tikai ar kādām juridiskām vai tehniskām problēmām, kas neļauj Ziemeļkorejas naudu pārskaitīt uz tās bankas kontu Pekinā.

1994. gada 21. oktobrī Vašingtona ar Phenjanu noslēdza līgumu par Ziemeļkorejas atbruņošanos apmaiņā pret ekonomisku un politisku palīdzību, tomēr ASV savas saistības nepildīja un solīto palīdzību nesniedza. 2005. gadā, dažas dienas pēc tam, kad Ziemeļkoreja parakstīja līgumu par atbrīvošanos no kodolieročiem, ASV nosauca to par “noziedzīgu valsti” un bloķēja bankas kontus.

Kārtējā mēģinājumā novērst Ziemeļkorejas radītos kodoldraudus cerība pavīdēja februārī, kad sešpusējo sarunu laikā dalībvalstis – Krievija, ASV, Japāna, Ķīna, Dienvidkoreja un Ziememeļkoreja – vienojās, ka piešķirs nabadzībā slīgstošajai Ziemeļkorejai palīdzību apmaiņā pret tās kodolprogrammas slēgšanu. Phenjanas prasības nav izpildītas, un tas nozīmē, ka arī panāktās vienošanās, visticamāk, pildītas netiks.

Komunistiskās valsts kodolprogramma pa šiem gadiem ir tikai progresējusi – pērn tā izmēģināja gan ballistiskās raķetes, gan veica kodolizmēģinājumu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *