Raksti

Viedokļi

Tepat kaimiņos dzīvojam

Sarmīte Feldmane

Katru zemi, valsti, vietu un cilvēkus vispirms jau izjūtam ar sirdi, gūtām emocijām. Pēc tam sākam racionāli vērtēt, salīdzināt. Katrs esam citāds. Tāpat katra tauta. Lietuvas simtgades jubilejā par Lietuvu un lietuviešiem.

“Kad aizbraucu uz Lietu­vu, pirmajā vakarā latviešu un lietuviešu vārdi jūk,” saka Sta­ņislavs Palucks. Viņš dzimis, skolojies Lietuvā, bet no 1968.gada dzīvo Latvijā, visu mūžu nostrādājis toreizējā Baltijas MIS.

“Lai cik te labi un viss mūžs nodzīvots, tomēr sirdī esmu lietuvietis. Kad dzirdu, ka piemin Lietuvu, vienaldzīgs nevaru būt. No piederības neaiziet,” atzīst Staņislavs un pauž lepnumu par savu dzimteni.

“Mums patīk salīdzināt, un kaimiņos viss šķiet labāks. Lie­tuvieši savukārt uzskata, ka Latvijā daudz kas ir labāks. Tās ir emocijas, ja pie pašiem kaut kas nepatīk vai nav labi. Vai tad kādreiz nav bijis tāpat? Atceros, padomju laikā uz Lietuvu vedām krāsas, bet bērniem pirkām drēbes.
Daudz Latvijā visus šos gadus runā par reformām. Vai bijis pareizi, vai ne. Lietuvieši saglabāja lielās saimniecības, kas tagad ir modernas, ir arī mazās, kuras apsaimnieko dažus hektārus, tur pāris govju. Mums tādu nav. Šķiet, daudz kur lietuvieši bijuši saimnieciskāki, prasmīgāki. Pensijas un cenas abās valstīs līdzīgas. Lietuvieši savējos, ieskaitot Valsts prezidenti, tāpat kritizē, ka daudz ko vajag darīt citādi,” pārdomās dalās Staņislavs Palucks un pastāsta, abas māsas ir pilsētnieces, brālis dzīvo nelielā ciematā, bet visi dzīvo Lietuvā. Māsai bērni gan dzīvo un strādā Īrijā.

“Man dēls ir lietuvietis, meita latviete. Paši tā izvēlējās. Man uzvārds ir Paluckas. Latviski tas nav pareizi, kļuvām Palucki. Labi, ka jaunajā pasē vismaz ir piezīme, ka pirms tam biju Paluc­kas, jo citādi jau neviens diploms nebūtu derīgs,” pastāsta Staņi­slavs. Viņš bez grūtībām nokārtoja naturalizācijas eksāmenu, ieguva valsts valodas prasmes augstāko pakāpi un ar lepnumu saka, ka Latvijas vēsturi zina labāk nekā dažs latvietis.
“Strādāju Baltijas MIS, un man bija kauns, ka nemāku latviešu valodu. Pusotra gada laikā apguvu,” atceras lietuvietis.

Barikāžu laikā viņš kā MIS traktoru laboratorijas vadītājs organizēja tehniku, kas no Prie­kuļiem brauca uz barikādēm, lai sargātu radio torni. “Tas bija satraukumu pilns laiks. Notikumi Viļņā, ugunskuri Rīgā, neziņa,” klusi bilst Staņislavs un ar lepnumu uzsver, ka katra tauta ir pelnījusi brīvību un savu valsti.

Staņislavs Palucks savulaik Rāmuļu pusē iegādājās zemi, tagad saimnieko dēls, audzē aitas. “Katrai tautai ir savas iezīmes, tradīcijas. Kādreiz bieži braucām ciemos pie radiem Lietuvā, sieva brīnījās, kā var doties ciemos bez kādas dāvanas. Bet tā pieņemts, galvenais jau satikties. Arī Lie­tuvā pēdējos gados sāk vairāk līgot Jāņus, manā jaunībā plaši svinēja Pēterus un Vasarsvētkus,” pārdomās dalās vaivēnietis un sveic visus Lietuvas dzimšanas dienā.

Cēsnieks Ivars Prau­liņš, savulaik Tautas frontes Cēsu nodaļas vadītājs, atceras, ka Atmodas laikā dažādos notikumos bija līdzās arī igauņi un lietuvieši. Trīs Baltijas tautas – latvieši, igauņi un lietuvieši – cīnījās par brīvību. “Lietuviešiem kā jau lielai nācijai ir augstāka pašapziņa. Viņi nav tik savrupi kā mēs, ir atvērtāki. Lietuvieši prot domāt par sevi, izmantot iespējas savā labā. Padomju laikā lietuvieši stājās komunistiskajā partijā, lai paši varētu vadīt, un Lietuvā priekšgalā bija nacionāli noskaņoti vadītāji, ne tādi kā mums – Augusts Voss vai Alfrēds Rubiks. Lietu­vieši, kamēr mēs kautrīgi teicām – ko tad nu mēs -, attīstīja tautsaimniecību, būvēja ceļus un ciematus. Viņi prata domāt par savu nākotni.
Lietuvieši ir pārliecinātāki, mēs jau varam teikt – velna pilni. Naftas pumpēšana, atomstacijas būvēšana, sliežu nojaukšana uz Latviju – viņiem tas ir izdevīgi, kaut kaimiņiem nepatīk, nav pieņemami,” pārdomās dalās Ivars Prauliņš.

Viņš atminas, ka Atmodas laikā visu trīs valstu tautas kustību vadītāji vairākkārt arī tikušies Cēsīs. “Atmodas laikā Vienības laukumā plīvoja Latvijas, Lietu­vas un Igaunijas karogs. Ceru, ka šodien blakus piemineklim brīvības cīnītājiem Lietuvas valsts simtgadē plīvo Lietuvas karogs,” saka cēsnieks un piebilst, ka ikdienā mēs pārāk maz interesējamies par kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem. “Man aizvien mājās ir abu valstu karodziņi,” bilst Ivars Prauliņš.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *