Raksti

Viedokļi

Svētki, saimnieki un vandaļi

Sallija Benfelde

Pirms Latvijas 99. dzimšanas dienas atceramies par cilvēkiem un darbiem, kurus tie veikuši savai zemei, tautai un valstij. Bieži sakām, ka jābūt saimniekiem savā zemē, ar to domājot
saimnieka attieksmi un rūpes, arī mīlestību ne tikai pret savu personīgo īpašumu, bet arī pret Latviju.

Nesen, runājot skaipā ar kādu Lielbritānijā dzīvojošu puisi, dzirdēju vērtējumu, kas bija kā pļauka – Latvija esot padarīta par vietu, kur saule neiespīd, jo “viņi dara, kā grib”. Jau grasījos teikt, ka “viņus” mēs paši vien ievēlam un bijība pret dažādiem priekšniekiem un bailes no viņiem ir tas, kas ļauj “darīt, kā grib”, bet saruna bija jābeidz. Nodomāju – gan jau vēl paspēšu citreiz pateikt, ko domāju par to, ka vienmēr vainīgi ir gandrīz mistiski “viņi”, bet mēs paši nekad. Tomēr mieles pēc šīs sarunas palika un teiciens par vietu, kur saule neiespīd, kremt vēl tagad.

Un tad piezvanīja tekstilmāksliniece Dzintra Vilks, kura ir “Tī­rumjānēnu” īpašniece un saimniece Jaunpiebalgā. Par to, kā māksliniece ir atjaunojusi un reizē uzcēlusi no jauna “Tīrumjānēnus”, nezaudējot latvisko garu, ir diezgan daudz rakstīts, to pirms gadiem desmit ir darījusi arī “Dru­va”. Arī par viņas tekstila darbiem rakstīts ne mazums. Taču šoreiz ne par mākslinieces padarīto, bet par to, kā saimnieko akciju sabiedrība “Sadales tīkli” un viņu nolīgtais SIA “Eko Celtne”. Stāsts gan ir krietni garš un par to vēl rakstīšu, bet šoreiz pirmssvētku gaisotnē par to, kādi saimnieki tad esam savai zemei.

“Viņi ir vandaļi, ne saimnieki, kliegt gribas, skatoties, kas notiek, es gluži vienkārši nespēju klusēt,” saka Dzintra Vilks. Viņas stāstīto apliecina arī atsūtītās fotogrāfijas.

Īsais stāsts ir tāds: Jaunpiebalgas pagastā māksliniecei pieder īpašums, daļa no kura ir mežs, caur kuru plūst Tulejas upe un iet elektrisko tīklu gaisvadu līnija ar 30 metru aizsargjoslu. To liecina Zemesgrāmatas apliecība. Savu­kārt “Aizsargjoslu likums” nosaka, ka caur mežu ejošas gaisvadu elektrolīnijas, kuras spriegums ir 10-20 kilovoltu, aizsargjosla ir Zemesgrāmatas apliecībā minētie 30 metri no ass līnijas uz katru pusi un elektrolīnijas trase ir 6,5 m uz katru pusi no līnijas ass. Par trases uzturēšanu kārtībā atbild “Sadales tīkli”, kuri šim nolūkam izmanto firmas. Tiktāl viss ir skaidrs, un Dzintra Vilks teic, ka nekad nav apšaubījusi šādu aizsargjoslu un trašu nepieciešamību. Tiesa gan, viņa arī saka, ka tā saimniekošana elektrolīnijas trasē droši vien būtu bijusi rūpīgāka un saimnieciskāka, ja tas būtu apsaimniekotāju personīgais īpašums, bet tas ir cits stāsts. Šoreiz par trases tīrīšanu, ko D. Vilks nespēj saukt citādi kā vien par vandalismu. Proti, šogad aprīlī tika saņemta informatīva vēstule par elektrolīnijas trases tīrīšanu, kuru veiks SIA “Eko Celtne”. “Vēstu­lē, starp citu, ir arī rakstīts: “No savas puses garantējam saudzīgu attieksmi pret Jūsu īpašumu.”

Septembrī, aizejot apskatīt trasi, Dzintra Vilks ieraudzīja īstu postažu – viss, kas bija nocirsts, tā arī gulēja pamests krustu šķērsu. Turklāt trase bija krietni paplašināta, eglīšu un priedīšu jaunaudze (pašas stādīta un kopta jau sešus gadus) gan izcirsta, gan izbraukāta. Mērot tagadējo trases platumu, izrādījās, ka tas no 6,5 metriem ir palielinājies līdz 20. Par to, ka trase tiks paplašināta, minētajā vēstulē nav ne vārda. Par trases paplašināšanu īpašniece vispār nav saņēmusi ne rindiņas no “Sadales tīkliem”.

“Tajās nocirstajās eglītēs var iemājot mizgrauzis, kurš, protams, ceļos tālāk. Un, ja notiks kāda avārija, pat ar meža tehniku līnijai klāt netiks, būs jābrauc cauri un jāizgāž vēl atlikusī jaunaudzīte vai pat mežs,” vērtē D. Vilks. Zvanot uz “Sadales tīkliem”, viņa uzzinājusi, ka varot tos nocirstos kokus paturēt, ja gribot. “Pirm­kārt, mani vajadzēja informēt, ka varu izvēlēties, vai visu to nocirsto savākšu es, vai to novāks firma, kura tīrīja trasi, jo visu to aizvākt nav tāpat, kā noslaucīt ielu. Otrkārt, es rēķināju, ka meža tehnikas un cilvēku algošana tos kokus man padarīs zelta vērtus. Tagad gaidu, kas notiks tālāk un vai uzzināšu arī, kad un kāpēc lemts par trases paplašināšanu. Izrādās, šī informācija nav tā ātri un vienkārši iegūstama, piezvanot uz “Sadales tīklu” informatīvo tālruni,” teic Dzintra.

Atliek cerēt, ka līdz Latvijas dzimšanas dienai vismaz izdosies uzzināt, kāpēc trase paplašināta, par to neinformējot meža īpašnieku, un kad tiks savākta pēc trases atstātā postaža. Gribētos taču svētkus bez rūgtuma sirdī un ar pārliecību, ka esam saimnieki savā zemē.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *