Raksti

Viedokļi

Strādājošo ir vairāk, nekā darba devēju

Iedomāsimies parastu ģimeni, kurā ir divi strādājošie un divi skolas vecuma bērni. Tētis un mamma ir privātfirmu darbinieki, mēnesī katrs “uz rokas” saņem 120 latu. Tātad ģimenes budžets ir Ls 240. Sadalot Uz galviņām, katram sanāk pa Ls 60. Ak vai, cik tālu līdz iztikas minimumam! Nu labi, pieņemsim, ka vecāki tomēr ir veiksminieki un katrs ik mēnesi pārnes Ls 200. Sitiet vai nost, bet tik un tā līdz iztikas minimumam pietrūkst dažu latu… Par visiem kopā Ls 36.

Kādā “Druvas” publikācijā firmas “War -C” direktors sūkstījās, ka, lai gan valstī oficiāli ir bezdarbs, faktiski trūkstot darba roku. Tādēļ firma gatava ņemt darbā dažu mēnešu kursos arodu apguvušus speciālistus. Varbūt tomēr bija vērts maksāt pieklājīgas algas, lai paturētu un no jauna piesaistītu vairāk izglītotu un pieredzējušu meistaru? Kur labi maksā, tur saimniekam liela izvēle. Ir ļoti dīvaini, ka, palielinoties pieprasījumam pēc darbaspēka, augot darbaspēka deficītam, tomēr būtiski nepieaug darbaspēka cenas. Tā vietā daudzi uzņēmumi saviem kadriem piedāvā strādāt vairāk par to pašu cenu, pie kam virsstundās nopelnītais statistikā tiek pasniegts kā algas pieaugums.

Tas, ka par virsstundu darbu likumā paredzētas piemaksas, šķiet, sen neinteresē ne uzņēmējus, ne valsts darba inspekciju. Astoņu stundu darba diena aiziet vēsturē kā Lāčplēša ausis. Cilvēki gan nav ne mašīnas, ne lāčplēši, un man žēl to ģimeņu, kur mātes izraujas no darba tikai, lai pabarotu savus bērnus. Pēc tam atkal darbā. Varbūt tie ir tie paši nepieskatītie bērni, kas nesen demolēja Pils parku? Sāks ar parku un beigs ar bagātnieku villām? Cik tūkstošiem kvalificētu strādnieku jāizbrauc no Latvijas, lai vietējie biznesmeņi beidzot apjēgtu, ka nevar eksistēt tikai uz zemo algu rēķina?

Vēl viens paradokss: zviedru uzņēmēji palīdz iekļūt savā tirgū konkurentam no Latvijas – firmai “Laval un partneri”. Apmaksā tiesas izdevumus, kaunas par to, ka zviedru strādnieki protestē… Vanadziņa kungs, te nu gan acīs duras zviedru dubultā morāle, par ko rakstījāt iepriekš. Izrādās, zviedru uzņēmējs ir gatavs kaunēties un liet krokodila asaras, lai tikai nosistu cenu savas valsts darba tirgū.

Man ir kauns par to, ka mūsu Latvijas firma lien tur iekšā ar savu mazapmaksāto darbaspēku. Man ir kauns par to, ka zviedru uzņēmēji mūs izmanto kā līdzekli cīņai pret savas zemes arodbiedrībām, kā ieroci, ar kura palīdzību var nosist darbaspēka cenu savā dzimtenē. Man ir kauns par to, ka mūsu arodbiedrības vēl ir tik nevarīgas. Ja būtu kā Zviedrijā, mums būtu tikpat stipra valsts kā Zviedrija. Jo stiprākas arodbiedrības, jo vājāka ēnu ekonomika un stiprāka valsts. Vai tas vēl jāpierāda?

Lielais vairums Cēsu rajona iedzīvotāju ir tā saucamie darba ņēmēji. Tātad “Druvai” vajadzētu vairāk atspoguļot šīs iedzīvotāju daļas problēmas. Uzņēmēji ir labāk organizēti: Cēsu uzņēmēju klubs, uzņēmēju padome. Taču viņi nav vairākums. Varbūt “Druvai” vajadzētu vairāk “rakt”… Nu, kaut vai vismaz papētīt, kādos apstākļos strādā, cik stundas dienā, cik daudz par savu darbu saņem strādnieki Cēsu uzņēmumos, pārdevējas veikalos. Vajag palīdzēt arodbiedrībām.

Vairāki desmiti tūkstošu Latvijas strādnieku ārzemēs – tie ir divi no iedzīvotājiem pilnīgi tukši Cēsu rajoni. Padomājiet par to! Mīļā “Druviņa”, rakstiet par to, rociet, tieciet vaļā no galma žurnālistiem!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *