Raksti

Viedokļi

Stāsts par “stingro roku”

Sallija Benfelde

Nereti joprojām sapņojam par “stingro roku, kas ieviestu kārtību”, un tad Latvija ātri kļūtu par laimes zemi. Tam, daudzuprāt, vajadzīga prezidentāla republika un vēlētāju vēlēts prezidents.

Brīdinājumi par to, ka Ulmaņa absolūtā vara pirmskara Latvijā noveda pie okupācijas bez pretošanās, bieži paliek nedzirdēti. Viens no argumentiem ir, ka karš tik un tā būtu bijis neizbēgams un Latvija tiktu okupēta neatkarīgi no tā, vai mēs būtu pretojušies vai ne. To, ka Ulmanis vismaz pusgadu pirms okupācijas zināja par gatavoto iebrukumu, bet nedarīja neko, vēlētāji nezina vai arī uzskata par nesvarīgu sīkumu. Ar vārdu sakot, Ulmanis un prezidentāla republika joprojām daudzu prātos ir ideāls.

Mums tieši kaimiņos jau 25 gadus valda prezidents, kurš pamazām pārtapis par diktatoru un kļuvis bīstams ne tikai savai tautai, bet visai Eiropai. Kā tas varēja notikt? Vai Latvijā nekas tāds vairs nevar notikt, ja pie varas nāktu cilvēki, kuri vēlas Latviju kā prezidentālu republiku ar tautas vēlētu prezidentu un ciešu draudzību ar Krieviju? Acīmre­dzot ir vērts ielūkoties Baltkrie­vijas vēsturē.
Pirms 25 gadiem 24. novembrī Baltkrievijā notika referendums par Konstitūcijas jauno redakciju. Lukašenko uzvara jeb balsojums par viņa ierosinātajām izmaiņām konstitūcijā ļāva viņam visu varu koncentrēt savās rokās.

1996. gadā darbu sāka 13. sasau­kuma Augstākā Padome (parlaments), tajā tika ievēlēti 199 deputāti. Šis parlaments nebija tik radikāli noskaņots kā iepriekšējā sasaukuma Augstākā Padome. Tajā nebija neviena Baltkrievijas Tautas frontes pārstāvja, vairākumā bija komunisti un lauksaimniecības pārstāvji, kuri atbalstīja Lukašenko ārpolitikas kursu: integrāciju ar Krieviju. Jaunā parlamenta priekšsēdētājs atcēla visus pieprasījumus, kas bija iesniegti Konstitucionālajā tiesā (KT) saistībā ar prezidenta rīkojumiem. Tolaik Baltkrievijā vēl bija varas dalīšanas princips (kā tas joprojām ir Latvijā), parlaments un Konstitucionālā tiesa bija daļa no politiskās sistēmas. Savukārt Lu­kašenko 1995. gada beigās bija izdevis rīkojumu, ka visām valsts iestādēm ir jāpilda viņa rīkojumi, kurus KT atcēlusi kā neatbilstošus Konstitūcijai, un par to atbild iestāžu vadītāji personīgi. Tāda prezidenta rīcība varēja kļūt par iemeslu impīčmenta prasībai. Tur­klāt 1996. gada sākumā notika plaši opozīcijas mītiņi jeb t.s. “Minskas pavasaris”. Tādēļ Lu­kašenko augusta sākumā vērsās pie Augstākās Padomes un ierosināja referendumu, kurā tiktu lemts par četriem jautājumiem: jauna konstitūcija jeb redakcionālas izmaiņas tajā; Neatkarības dienas datuma maiņu no 27. jūlija (dienas, kad 1990. gadā tika pieņemta Suverenitātes deklarācija) uz 3. jūliju (dienu, kad Minsku atbrīvoja no nacistiem); nāvessoda atcelšanu vai saglabāšanu un par brīvu zemes tirgu.

Lukašenko jaunā Konstitūcija paredzēja parlamenta un prezidenta līdzsvara maiņu. Tika ierosināts atlaist Augstāko Padomi, tās vietā izveidot divpalātu Na­cionālo Sapulci (Pārstāvju palātu un Republikas Padomi), kuru atlaist var tikai prezidents. Bija paredzēts, ka tikai prezidents vienpersonīgi var nozīmēt referendumu, iecelt augstākās valsts amatpersonas: piemēram, ģenerālprokuroru, Nacionālās bankas vadītāju un tās padomes locekļus, Konstitucionālās tiesas priekšsēdētāju un pusi no tās sastāva, Valsts kontroles vadītāju un vēl daudzas citas valstij svarīgas amatpersonas. Jaunajā Konstitū­cijas redakcijā prezidentam ar parlamentu vairs nebija jāsaskaņo arī aizsardzības, finanšu, iekšlietu, ārlietu un vēl dažu citu ministru iecelšana. Līdz 1996. gadam KT izskatīja lietas pēc sava ieskata, vadoties no to svarīguma un atbilstības Konstitūcijai, bet jaunā redakcija to vairs neparedzēja. Prezidents varēja izdot dekrētus, “ja tas ir nepieciešams” . Ja 2/3 no parlamenta abām palātām tos apstiprina, tad KT vairs nav tiesību tos izskatīt un tie stājas spēkā.

Jaunais konstitūcijas projekts radikalizēja Augstāko Padomi, daļa deputātu pārgāja Lukašenko opozīcijas pusē. Deputāti izstrādāja savu konstitūcijas projektu, nolēma rīkot referendumu 24. novembrī. Oktobrī Minskā notika divi lieli pasākumi vienā dienā: Arodbiedrību pilī notika Demo­krātisko spēku pirmais kongress, bet Sporta pilī – Baltkrievijas kop­sapulce. Jāpiebilst, ka kopsapulcē piedalījās Lukašenko izraudzīti delegāti. Minskā faktiski tika ieviests ārkārtas stāvoklis – pagalmos atradās kravas mašīnas, kurās bija karavīri, ar automātiem bruņoti specvienību kaujinieki maskās patrulēja pilsētā, Sporta pili “sargāja” bruņutransportieri un ūdensmetēji.

Kopsapulcē piedalījās arī ministri un citi varas pārstāvji un, izņemot pāris, neviens nerunāja un neaizstāvēja Lukašenko konstitūcijas projektu. To jūtot, prezidents paziņoja par kopsapulces pārtraukumu, bet pēc tā paziņoja, ka referendumam būšot tikai rekomendējošs raksturs. 4. novembrī KT atzina referendumam sagatavoto projektu par neatbilstošu konstitūcijai. 14. novembrī no Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētāja amata tika atcelts tās priekšsēdētājs, kurš neslēpa, ka referendumam nebūs likumīga spēka daudzo pārkāpumu dēļ. Pre­zidenta apsardze no ēkas izmeta arī parlamenta priekšsēdētāju un ģenerālprokuroru, kuri centās to novērst, bet deputātus, kuri centās aizstāvēt CVK priekšsēdētāju, vienkārši piekāva.

Atcelt CVK priekšsēdētāju varēja tikai parlaments, jo referendums vēl nebija noticis, jaunā Konstitūcija nebija apstiprināta, tādēļ KT pieņēma lēmumu, ka Lukašenko rīcība nav likumīga. Lukašenko par to nelikās ne zinis. Tikmēr vietējā vara visur aicināja iedzīvotājus piedalīties iepriekšējā nobalsošanā, bet iecirkņos pat nebija pieejams jaunais Konstitū­cijas projekts. Tika ierosināts impīčments, bet par to parakstījušos deputātu uzvārdi tika nodoti prezidenta administrācijai. Sākās šo deputātu ietekmēšana, draudot atlaist no darba viņu bērnus, citiem solīja cietumu.

Pārkāpumu saraksts ir garš, sava loma par labu Lukašenko bija arī Maskavas “politiķu desantam”. Notikumi līdz referendumam, tā laikā un jau pēc tam atgādina politisku trilleri, par to varētu vēl daudz rakstīt, bet galvenais, ka Lukašenko un viņa līdzskrējēju absolūti antikonstuticionālā un arī kriminālā rīcība, no vienas puses, un iedzīvotāju neinformētība un naivums, no otras, ļāva Baltkrie­vijai pirms 25 gadiem kļūt pat prezidentālu republiku ar absolūtu prezidenta varu.

Manuprāt, ir saskatāmas zināmas līdzības ar toreiz kaimiņvalstī un šodienas Latvijas pašiecelto “tautas vadoņu” paustajām idejām un izpratni par to, kā kaut kas panākams – bez varas dalīšanas, bez vēlēšanām, bez likumu ievērošanas.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *