Raksti

Viedokļi

Sociālo apstākļu ietekme uz bērna mācībām

Līga Salnite.

Maija vidū Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) publiskoja vairākas starptautiskā pētījumā gūtas atziņas par Latvijas skolēnu kompetences novērtējumu dažādās jomās, tostarp arī secinājumu par sociālā statusa saistību ar mācībās sasniegtajiem rezultātiem.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (The Orga­nisation for Economic Co-operation and Development, OECD) Starptautiskā skolēnu novērtēšanas programma (Program­me for International Student Assessment, PISA) ir ietekmīgākais starptautiski salīdzinošais pētījums, kura laikā tiek apkopoti un analizēti dati par skolēnu prasmēm un zināšanām matemātikā, lasīšanā un dabaszinātnēs, kā arī vēl citu jomu kompetencēs pēc dalībvalstu izvēles. 2018.gadā notikušajā pētījumā piedalījās 79 valstis un Latviju OECD PISA 2018 pārstāvēja kopumā 307 skolas. Ļoti kodolīgi apkopojot vērienīgajā aptaujā gūtos datus, Latvijas 15 gadus veco skolēnu zināšanas visās trīs pamata jomās atbilst OECD valstu vidējam līmenim vai ir tuvu tam. Taču interesants secinājums gūts saistībā ar sociālajiem faktoriem. Latvijā ģimenes sociāli ekonomiskā stāvokļa ietekme uz bērna mācību panākumiem ir zemāka, nekā tas vērojams pārējās pētījuma dalībvalstīs. IZM savā ziņojumā secina, ka “mūsu izglītības sistēma zināmā mērā spēj kompensēt nelabvēlīga sociāli ekonomiskā stāvokļa iespaidu uz skolēna sniegumu.”

Ko teic mācībspēki? Vai tiešām mūsu valsts izglītības sistēma ir izveidojusi drošības spilvenu arī grūtākos apstākļos vai bez pietiekama pieaugušo atbalsta izaugušu bērnu izaugsmei, vai tas ir pašu bērnu iekšējais resurss, kas palīdz panākt vienaudžus mācībās?

Raunas vidusskolas direktors un vēstures skolotājs Edgars Plētiens, uzklausot IZM slēdzienu, sliecas piekrist šim minējumam. “Tas tā varētu būt, un tas skaidrojams ar to, ka skolas Latvijā uzņemas ļoti lielu daļu atbildības audzināšanas ziņā. To, kas būtu jāuzņemas vecākiem,” savos vērojumos no dažādām skolām dalās Raunas izglītības iestādes vadītājs, gan vienlaikus piemetinot – pašreizējā pieredze Raunā viņam tieši nesusi daudz pozitīvu pārsteigumu par ģimeņu iesaistīšanos. Atsaucoties uz profesionālo literatūru, E.Plētiens stāsta – optimālā ieguldīto resursu attiecība bērna audzināšanas procesā teorētiski tiek vērtēta kā 30:70, skolas ietekme pret vecāku ieguldīšanu atvases audzināšanā. Viņaprāt, Latvijā dabiski šī attiecība nostabilizējusies uz 50:50, ja ne pat vairāk skolas pusē. Tomēr E.Plētiens neaicina “iekrist otrā grāvī”, arī skolai ļoti būtisks uzdevums ir audzināšana, un tieši caur audzināšanu arī mācībās veiksies labāk.

Turpretī Draudzīgā Aicināju­ma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktore Dace Eglīte nepiekrīt IZM nostājai. “Mēs noteikti nenodrošinām šiem bērniem to visu, ko viņiem tiešām vajadzētu,” pauž ilggadējā izglītības iestādes vadītāja un arī latviešu valodas, literatūras skolotāja. Viņasprāt, audzēkņa spēja sasniegt līdzvērtīgu vai pat labāku rezultātu par saviem vienaudžiem pamatu pamatos tomēr saistīta ar paša skolēna iekšējo gribasspēku. “Nereti bērniem no trūcīgākām vai citādi sociāli mazāk aizsargātām ģimenēm ir lielāka motivācija, jo viņi ātrāk izprot, ka tieši zināšanas paver citas, daudz plašākas iespējas dzīvē,” novērojumos dalās D.Eglīte, atzīstot, ka “tik kompaktā skolā, kāda ir DACVĢ, šie bērni un viņu attīstības ceļš ir labi redzams”. Šajā kontekstā pieredzējusī pedagoģe mana vēl kādu pretēju tendenci – audzināšanā pāraprūpētie bērni, kuriem “viss pasniegts uz paplātes”, mācībās nepazīst šo motivācijas sajūtu.

IZM Politikas iniciatīvu un attīstības departamenta projekta komunikācijas koordinators Aivis Majors “Druvai” pastāstīja, ka pētījuma izlasē no vēsturiskā Cēsu rajona piedalījušās septiņas skolas, no kurām lielāka daļa arī atrodas tieši Cēsīs. Lai gan pašām izglītības iestādēm ir nosūtīti rezultāti salīdzinājumā pret citām dalībskolām, tomēr konkrētākus reģiona rezultātus ministrija nekomentē.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *