Raksti

Viedokļi

Šis stāsts nav par kultūras galvaspilsētu

Jānis Gabrāns

Arī otrajā pieteikšanās reizē Cēsu iešana uz Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu beidzās pusceļā.

Kā rakstīts, šogad uz titulu pretendēja deviņas Latvijas pilsētas: Cēsis, Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Kuldīga, Lie­pāja, Ogre un Valmiera. Starp­tautiskā žūrija lēma, ka uz otro kārtu tiek virzītas četras valstspilsētas: Daugavpils, Jūrmala, Lie­pāja un Valmiera.

“Druva” uzrunāja divus Cēsu darba grupas pārstāvjus par to, kas secināts, uzzinot lēmumu.

Cēsu Eiropas kultūras galvaspilsētas darba grupas vadītājs Atis Egliņš – Eglītis atzīst, ka secinājumi joprojām tikai minējumu līmenī, jo žūrijas slēdziens nav saņemts: “Man liktos saprotami, ka tas tiktu saņemts reizē ar žūrijas paziņojumu, kuras pilsētas tikušas tālāk. Citādi sāk rasties domas, ka žūrija cenšas slēdzienu pielāgot paziņotajiem rezultātiem. Ja tevi izraida no klases un tu zini par ko, ir daudz vieglāk, bet, ja nezini iemeslu, – sajūta nav patīkama.

Neatbildētu jautājumu daudz. Kāpēc tikai lielās pilsētas? Kā vērtēts mūsu programmas piedāvājums, vai uztverts tas, ko esam tajā ielikuši? Tāpat gribētu saprast, vai žūrijas komisijas vērtēja sagatavošanās procesu. Jau­tājumu daudz, bet, vai slēdziens sniegs visas atbildes, nav zināms, pieļauju, ka daži jautājumi paliks neatbildēti.”

Kad cēsnieki prezentēja savu piedāvājumu, kāda žūrijas pārstāve jautājusi, kāpēc pieteikumā runā par nākotni, bet ne par kultūrvēsturisko mantojumu. “Tas mani ļoti pārsteidza,” norāda A. Egliņš – Eglītis. “Nācās žūrijai norādīt, ka viņi laikam nav pamanījuši pieteikuma grāmatā ļoti daudz iekļauto par kultūrvēsturisko mantojumu, jau sākot no Livonijas laikiem, un, galu galā, pieteikumu prezentējām no viduslaiku pils Mestra zāles. Kur vēl vairāk kultūrvēsturiskā mantojuma! Visa mūsu pieteikuma koncepcija bija veidota, skatoties no vēstures nākotnē. Tas lika aizdomāties, vai žūrijas locekle, kas jautāja, vispār ir iepazinusies ar mūsu piedāvājumu.”

Šis ceļš noslēdzies, pieteikumu grāmata izstrādāta, kultūras programma sagatavota. Ko tālāk? A. Egliņš – Eglītis norāda, ka līdz rudenim pašvaldībā tikšot skaidrībā, kā programmu īstenot līdz 2027.gadam, bet ir pilnīgi skaidrs, ka tā netiks nolikta atvilktnē: “Finansējums, iespējams, nebūs tik liels kā tad, ja Cēsis būtu Eiropas kultūras galvaspilsēta, bet pašreizējā situācijā mums arī nevajag tik vērienīgu pasākumu. Daudzas labas lietas var izdarīt arī ar mazāku finansējumu, izmantojot pārdomātus sadarbības modeļus. Katrā ziņā ļoti daudz var paveikt neatkarīgi no tā, ir uzvarētāju lauru vainags vai nav.

Ieguvumu no šī procesa daudz. Attīstīts plašs starptautisko kontaktu tīkls, kas lieti noderēs jaunu starptautisku projektu sagatavošanai. Viens no tādiem jau atbalstīts, sāksies septembrī. Tas ir projekts kopā ar Vācijas pilsētu Hemnicu, kas būs Eiropas kultūras galvaspilsēta 2025.gadā, un Timišoaru Rumānijā, kam šis tituls būs 2023.gadā.

Lielākais prieks šajā procesā, ka viss tapa pašu spēkiem, nepērkot pakalpojumu no malas. Man prieks par cēsniekiem un visiem, kam Cēsis sirdī, kuru iesaiste šajā procesā bija nenovērtējama un jūtama visā pieteikuma izstrādes laikā.”

Inga Cipe, viena no darba grupas komandas, atzīst, ka cerība uz iekļūšanu otrajā kārtā bijusi, tāpēc rezultātu uzzināšana bijis nedaudz dīvains mirklis: “Lai gan jau prezentācijas laikā žūrijas jautājumi vedināja uz lielām pārdomām. Vai kādu no vērtētājiem vispār interesē kultūras programma vai tikai infrastruktūra? Ne­manīju, ka kādam no žūrijas būtu interese, kas pilsētā šajā gadā notiks kultūras jomā. Manuprāt, absurdākais, ka kultūras galvaspilsētu vērtē tikai uz papīra, ne reizi to neapciemojot klātienē. Man nav pārliecības, ka žūrija bija iepazinusies ar mūsu pieteikuma grāmatu. To visu pārdomājot, ir sajūta, ka šis stāsts nav par kultūras galvaspilsētu, bet par Eiropas interesēm. Tur ļoti daudz politikas un ļoti maz kultūras.

Var jau būt, ka bijām solīti priekšā laikam, netrāpījām šajā golfa bedrītē, aizsitām par tālu. Iespējams, mūsu koncepts bija par dziļu, jau rakstot bija sajūta, ka varbūt vajag nedaudz piezemēties, bet negribējās kaut kādu parastu pilsētas svētku konceptu. Gribējās paraudzīties uz kādu tāl­ejošāku mērķi, uz 22.gadsimtu, jo bērni turpina dzimt un mēs nestrādājam tikai 2027.gadam.
Ja runājam godīgi, man šis kronis – kultūras galvaspilsēta – neko neizsaka, jau nākamajā dienā pēc rezultātu paziņošanas bija sajūta, ka nogāzies viens liels slogs. Protams, gandarījumam par paveikto, tikšana tālāk nāktu par labu, bet patiesībā nav arī nožēlas. Jo nekas jau nav beidzies, visu to, ko bijām ieplānojuši, turpināsim darīt. Varbūt tas nebūs ar tik lielu vilkmi finansiālā ziņā, bet vai vienmēr ir jāizdabā prasībām? Nenolikt visu malā, tas tagad ir mūsu izaicinājums, un naudu, ko būtu iztērējuši, lai sagatavotos otrajai kārtai, varēsim izlietot, lai jau drīzumā sāktu realizēt pieteikuma grāmatā minētās ieceres, projektus.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *