Raksti

Viedokļi

Saņemsim dāvanu

Sarmīte Feldmane

Pirmdien Latvijā viesosies Viņa Svētība pāvests Francisks. Latvijai valsts simtgades gadā uzņemt pāvestu ir liels pagodinājums, un reizē tā ir kristīgās pasaules garīgā līdera cieņa pret mūsu valsti un tautu. Šim notikumam gatavojas ne tikai katoļi, būt klāt, redzēt un dzirdēt pāvestu Francisku vēlas daudzi jo daudzi.

“Kā bērni gaidām svētkus. Esam priecīgi, nedaudz uztraukti kā jau pirms nozīmīga notikuma,” saka Cēsu Kristus karaļa katoļu draudzes prāvests Ro­nalds Melkers. Vatikāns viens no pirmajiem atzina mūsu Latvijas neatkarību, un nekad netika atzinis tās iekļaušanu PSRS sastāvā. Latvijai tas ir vēsturisks notikums. Mūsu zemē pāvests ierodas tikai otro reizi vēsturē. Taču Romas pāvesti gadsimtiem ilgi rūpējušies par šo zemes stūrīti.

“Pāvests ir kas vairāk nekā mazas valsts vadītājs, viņš bijis un ir pasaules vienotājs.
Pie mums ciemos brauc 1,2 miljardu katoļu gans, kurš apmeklē savas avis. Redzam, kā valstu vadītāji apmeklē skolas, pilsētas, ciemus, un tas viņiem ir svarīgi – būt klātesošiem, apzināt reālo situāciju, tikties ar cilvēkiem. Tāpat ir arī baznīcas vadītājam. Un tas ir būtiski arī tiem, pie kuriem ciemiņš ierodas.

Mēs pāvestu gaidām kā ganu, mums Latvijā nepieciešama garīgā sakopšanās. Ir sajūta, ka maldāmies, skaidri nezinām, kurp ejam. Vizītē pāvests mums var atgādināt par garīgo pamatu. Ne­aizmirsīsim, ka Latvijas nebūtu, ja nebūtu katoliskās baznīcas. Protams, vēsturi varam lasīt tūkstoš veidos un interpretēt. Noteik­ti bijušas kļūdas, bet nevar neatzīt – ja nebūtu lēmuma aizsargāt Māras zemi, Latvijas nebūtu. Ja nebūtu kristīgā pamata, nebūtu arī Eiropas, kādu to šodien pazīstam. Ja pamats arī ne vienmēr ir redzams un daudzkārt tiek aizmirsts, tas tomēr ir. Būvējot uz smiltīm, pat neliels satricinājums var ēku sagraut. Mēs turpinām būvēt, bet nav saķeres ar pamatu. Mums ļoti nepieciešams atgādināt par pamatu.

Kad pāvests Jānis Pāvils II pirmo reizi viesojās Francijā, viņš uzdeva vienu jautājumu: “Fran­cija, baznīcas vecākā meita, ko tu esi izdarījusi ar savu kristību?” Tas bija nepatīkams jautājums. Pirmajā dienā visi bija sašutuši, presē neizpratne, kā tā var teikt. Notika diskusijas, kurās piedalījās teologi, vēsturnieki, filozofi, visi vērtēja, vai Francija pastāvētu, ja nebūtu kristīga zeme. Trešajā dienā tika atzīts, ka pāvests ir uzdevis ļoti labu jautājumu, kas turpmāk daudzus iedvesmoja auglīgai diskusijai un rīcībai.

Pāvests Francisks aicina būt žēlsirdīgiem, nebūt vienaldzīgiem. Viņš vienmēr atgādina par ģimeni kā vērtību, mīlestību, vienotību. Latvijai tas ļoti būtiski. Paši nejūtot, kļūstam egoistiski, sākam zaudēt pamatlietas. Šobrīd svarīgi pacelties pāri ikdienas konfliktiem, priekšvēlēšanu laika nesaskaņām, bažām. Ir jāpaiet nedaudz malā, lai redzētu kopīgo bildi. Un tā ir tālāk par materiālo, laicīgo, arī Latvijas simtgadi. Ja tas izdosies, sapratīsim mērķus, kurp gribam nokļūt, no kurienes nākam, kļūsim labāki, mainīsies cilvēku attiecības. Vai jēga celt ekonomiku, ja valstij un cilvēkiem nav skaidra pamata, nav mīlestības.
Redzēju pāvestu Francisku Filipīnās. Biju klāt pasaulē lielākajā misē, tajā piedalījās septiņi miljoni cilvēku. Vēl aptuveni tikpat stāvēja ielās, jo lielajā laukumā nepietika vietas. Lija lietus, bija auksts, visi izmirkuši. Katrs vēlas, lai pāvests viņam dod svētību, grib pieskarties. Protams, ka tas nav iespējams. Bet, ja tas tomēr izdodas, paliek iespaids, ka tu esi vienīgais, ar kuru viņš tobrīd runā. Kāds bija izdomājis, ka varētu pāvestam piedāvāt samainīt viņa balto cepurīti – iegādājās tādu pašu un samainīja. Cik tādu pāvesta cepurīšu tagad ir pasaulē, neviens nezina. Tie ir īpaši mirkļi, kad pāvests paspiež roku, pieskaras. Kad satiekam labu cilvēku, gribas no viņa kaut ko paņemt, arī dot un pašam mainīties.

Arī Imants Ziedonis epifānijā “Tinamies no kamola kamolā” skaidro, ka vislabākās attiecības un patiesākā mīlestība ir, ja pārtīšanās no diviem kamoliem ir līdzvērtīga. “Es biju notinies tik mazs, ka nemaz nebiju. Tad mazs Kamoliņš pārtinās manī – ne par ceturtdaļu, ne pusi, bet gandrīz viss līdz galam. Viņš pats kļuva maziņš, bet es liels. Kopš tā laika mēs bieži pārtinamies, uztinamies, izlīdzināmies un atkal pārtinamies.” Un visskaistāk ir tad, ja šī tīšanās nekad nebeidzas, ja cilvēki nebeidzami var sniegt viens otram un prast arī pieņemt, nekļūstot savtīgi. Kamols var tīties, tīties, pārtīties simtiem veidos, uztīties, notīties un vēlreiz pārtīties, bet tas nekad nebeigs savu tīšanos, viena darbība pāriet citā, un tai seko vēl kāda cita. “Jo Visumā valda lielais kamolu nezūdamības likums,” saka dzejnieks.

Tā vien šķiet, ka pāvests ir viens no tiem, kurus var notīt bezgalīgi, bet viņu pašu uztin Dievs.
Šogad bija Dziesmusvētki. Var jau teikt, ka tie nav vajadzīgi, nekādu produktu nedod un ir tikai naudas izšķiešana. Bet tā ir viena no tautas lielākajām vērtībām. Mēs to neapzināmies. Jā, neredzam tiešo labumu, bet Dzies­musvētki ir vērtība, kas palielina mūsu valsts vērtību. Mēs izjūtam, cik tas ir svarīgi – būt vienotiem savā zemē.

Līdzīgi ir ar šo pāvesta vizīti. Mēs varam uzreiz nesaskatīt tās vērtību, to redzēt, piemēram, kā līdzekļu izšķērdēšanu. Jo garāks koks, jo lielāka ēna. Neskatī­simies uz ēnu, bet uz koku. Ieejot mežā, taču nemeklējam nomestas pudeles vai mušmires. Tās tur ir, bet mēs taču meklējam kaut ko vērtīgāku. Un mājās ejam priecīgi, jo esam salasījuši labas sēnes. Vai vērts izšķērdēt šo vēsturisko brīdi negācijās? Pāvesta Fran­ciska vizīte ir dāvana mūsu valstij un mums ikvienam. Cik daudzās pasaules valstīs pāvests ir bijis? Izbaudīsim pāvesta apciemojumu kā svētkus. Ir brīva diena, neizniekosim to! Ja nevar aizbraukt uz Aglonu vai Rīgu, vērts paskatīties televīzijā, paklausīties radio. Bez pārspīlējumiem novērtēsim notikuma unikalitāti un ļausimies tam,” pārdomās dalās Cēsu Kris­tus karaļa katoļu draudzes prāvests Ronalds Melkers.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *