Raksti

Viedokļi

Salūtu var aizliegt. Kā aizliegt zibeni?

Sarmīte Feldmane

Gadu mija sabiedrībā raisījusi diskusiju par uguņošanu. Viens ir, cik tā maksā, kaut negribas domāt, ka prieks kaut kur ir bez maksas, otrs, ka tiek
piesārņota vide, kaut skaidrs, ka Latvijai kupolu neapliks un gan jau vēji atnesīs ugunspuķu izmešus no citām vietām. Un vēl ir trešais satraucošais aspekts – uguņošana baida suņus. Dzīvnieki pārdzīvo stresu, bailēs aizmūk no mājām. Ir nelaimīgi. Tāpat kā saimnieki.

Par suņiem un salūtu viedoklis ir teju katram. Protams, tas vislielākajā mērā ir atkarīgs no tā, vai pašam ir suns. Var pat teikt – bailīgo suņu īpašnieki, kuri gatavi panākt, ka salūtus aizliedz, un pārējie. “Vienam patīk šaut, citam ne, vai tāpēc jāaizliedz? Man patīk salūti, kādam ne, tad lai neskatās. Saimnieks pats nevar novaktēt savu suni un vaino salūtu, saka, ka tas jāaizliedz. Cilvēki gadu tūkstošiem šāvuši. Katram laikam ir kāda mode. Pēdējos gados priecājamies par salūtiem,” viedokli pauž dzīvnieku uzvedības pazinējs Rauls Plūme. Viņš arī uzsver: “Katrs saimnieks zina, vai viņa suns baidās no trokšņa vai ne. Ja zinu, ka baidās, rūpējos, lai tas uguņošanas laikā atrastos slēgtā telpā, voljērā, lai nevar aizmukt. Ir suņi, kuri baidās, un tādi, kuri ne. Ja baidās, var skolot, bet tas milzīgs darbs. Kurš gan pirks petardes, lai pieradinātu suni pie trokšņiem. Kucēns jau parāda, vai ir bailīgs vai ne. Savs dzīvnieks ir jāuzmana,” viedokli pauž Rauls Plūme un piebilst, ka suns, kuram ir bail no uguņošanas, salūta laikā ir milzīgā stresā, nesaprot ne rīta, ne vakara.

Arī suņu skolas “Duksis” kinoloģe Svetlana Andrei­cēna uzsver, ka par to, lai suns justos drošībā, atbildīgs ir saimnieks. “Esmu starp tiem, kuri nepriecājas par salūtu. Taču vai aizliegšanai būs kāda jēga? Svētkos nebūs tā, ka neviens nešaus salūtu. Vācija ir aizliegts laist gaisā ķīniešu laternas. Tomēr kāds palaida, un izcēlās ugunsgrēks zoodārzā. Par salūtu svētkos zinām iepriekš, domājot par saviem suņiem, varam par tiem parūpēties. Taču cik bieži uguņošanas rīko dzimšanas dienās, citās jubilejās? Tādām reizēm taču sagatavoties nevar. Un ko darīt vasarā, kad ir pērkons un zibens? Tiek prognozēts, ka Latvijā negaisi būs vēl biežāk. Ir suņi, kuri pērkona laikā krīt panikā,” pārdomās dalās kinoloģe un vairākkārt uzsver, ka tikai saimnieks ir atbildīgs par dzīvnieku.

S. Andreicēna atminas, kā viņas bērnībā mazs sunītis salūta laikā aizmuka. Trīs dienas slēpās eglītēs, baidījās nākt mājās. Bailīgs bija visu mūžu. “Ja kucēns jau nebūs bailīgs no dabas vai netiks sabaidīts, tiks mācīts, tas nebaidīsies no salūta. Tas gan tiesa – bailīgiem vecākiem ir bailīgi kucēni. Mani suņi nebaidās no salūta, šaušanas, dažādiem trokšņiem. Taču, kad zinu, ka būs uguņošana, kaut pagalmam apkārt ir sēta, dzīvniekus ielaižu voljērā,” stāsta S.Andreicēna un piebilst:

“Nesaprotu tos, kuri suņus ņem līdzi uz trokšņainiem pasākumiem. Lai arī suns nebaidās, dzīvniekam ir stress no pūļa, trokšņa.”
S.Andreicēna atgādina, ka ne jau tikai suņiem salūts rada stresu, arī kaķiem. Taču par tiem gan saim­nieki padomā vairāk, ielaiž istabā.
Apspriežot jautājumu par suņu labsajūtu, drošību un salūtiem, ne vienam vien saimniekam, kurš pazaudējis mīļdzīvnieku, ir problēmas to atrast. Jo… suns nav čipots. Tā ir obligāta prasība, domājot par suņa drošību. Saimnieka pienākums ir pildīt arī tos likumus, kas ir valstī, ne tikai demokrātiski aizstāvēt savu suni pret tam nodarīto salūta postu. Saka jau, kāds saimnieks, tāds suns… Internetā bija gudra atziņa – saimniece uzrunā savu kaķi: “Kad tu beidzot sapratīsi, ka dzīvo pie manis, nevis es pie tevis!” Būt saimniekam vienalga – savas zemes, mašīnas, mājas, ganāmpulka vai tikai viena suņa – vispirms jau ir atbildība. Paša atbildība. Ne sabiedrības.

“Druva” sazinājās ar Cēsu dzīvnieku patversmi. Gadu mijā un pēc tās tur nav nogādāti no jauna pamukušie suņi.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *