Raksti

Viedokļi

Sajust tēva pienākumus un atbildību

Jānis Gabrāns

Septembra otrā svētdiena Latvijā kalendārā ierakstīta kā Tēva diena.

Citviet pasaulē šī tradīcija ir jau vairāk nekā simts gadus sena, radusies Amerikas Savieno­tajās Valstīs, Latvijā tā kalendārā ierakstīta tikai 2009.gadā, kad Saeima izdarīja grozījumus likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, nosakot, ka Tēva diena tiks atzīmēta septembra otrajā svētdienā. Te gan jāteic, ka vairumā pasaules valstu to svin jūnija trešajā svētdienā.

Nereti dzirdēts, ka šie ir kārtējie mākslīgie svētki, pie kuriem mums mēģina ieradināt, un pārāk dziļi sabiedrībā tie vēl nav iesakņojušies. No otras puses, ir labi, ka šāda diena ir, jo tā ļauj sabiedrībā veicināt dialogu par vīrieša lomu ģimenē un nozīmi bērnu audzināšanā. Lai arī situācija uzlabojas, Latvijas sabiedrībā joprojām pastāv daudz stereotipu par sieviešu un vīriešu lomām ģimenē. Daļa sabiedrības uzskata, ka bērna audzināšana ir tikai mātes pienākums, bet patiesībā bērnam tikpat svarīga ir arī tēva uzmanība, rūpes un kopā pavadītais laiks. Arvien vairāk jaunajās ģimenēs ir novērojama pozitīva tendence, kad tēvi bērnu audzināšanā un aprūpē iesaistās tikpat lielā mērā kā mammas.

To apliecina arī Priekuļu pirms­skolas izglītības iestādes “Mežmaliņa” vadītāja Kristīna Bernāne. Viņa stāsta, ka Tēva dienas sakarā bērnudārzā nenotiek kāds vienots pasākums, bet katrā grupiņā skolotājas izvēlas, ko darīt, un katrā kāds pasākums notiks: “Šī tradīcija lēnām ienāk mūsu ikdienā. Protams, šobrīd tā vēl netiek atzīmēta tik plaši kā Mātes diena, bet aizmirsta arī tā nav. Jāsaprot, ka tradīcija jauna un vajadzīgs laiks, lai tā iedzīvotos. Redzam, ka arī paši tēvi arvien vairāk sajūt sevi kā līdzdalīgus un līdzatbildīgus bērnu audzināšanā, viņi iesaistās vairāk nekā tēti pirms sešiem septiņiem gadiem. Viņi kļūst aktīvāki, viņiem interesē bērna gaitas pirmsskolas izglītības iestādē. Arī vecāku sapulcēs arvien vairāk redzam tētus, arī daudzus bērnus uz bērnudārzu ved tēvi, ir bērni, kuriem nāk abi vecāki. Domājam par kopīgu ģimenes – mammas un tēta – iesaisti, izdomājot uzdevumus, kas abiem jāveic kopā ar bērnu, un mazajiem šāda kopīgā darbošanās ļoti patīk.”

Mākslas terapeite Iveta Jermolājeva piekrīt, ka tēvi arvien vairāk apzinās savu lomu: “Strādājot terapijā ar klientiem, arī redzot, kas apmeklē vecāku sapulces un lekcijas, saprotu, ka tēvi arvien vairāk apzinās savu nozīmīgumu. Viņi ne tikai piedalās, bet arī aktīvi iesaistās. Viņi apzinās tēva lomu ģimenē, un gribu teikt, ka šīs lomas nozīmība palielinās. Viņi vēlas iedziļināties, un sapulcēs labi redzams, ka bieži tieši tēvi ir prasīgāki. Jā, arī mammas ir lekcijās, bet komentārus, viedokļus pārsvarā izsaka tieši tēvi. Ir jāveicina tēvu iesaiste bērnu audzināšanā, ģimenes dzīvē, rīkojot pasākumus, kas stiprina šīs saites, un, kad tēvi būs sapratuši šīs saiknes nozīmi, viņi paši būs aktīvi un gatavi iesaistīties vēl un vēl.”

Ģimenisko saišu stiprināšanai, īpaši runājot par tēvu un dēlu attiecībām, var minēt “salie­dēt.lv” devumu, kas ne tikai piedāvā komandas gara stiprināšanu, veidošanu, bet rīko arī tēvu un dēlu piedzīvojumu pārgājienus. “Saliedēt.lv” vadītājs Mareks Dombrovskis ir pārliecināts, ka kvalitatīvs laiks kopā ar dēlu veicina stiprākas attiecības: “Diena bez tālruņa, tikai tēvs ar dēlu, izdzīvošanas pamatprincipi, rakstura pilnveidošana grūtībās un kopīgs piedzīvojums, tas viss veicina abu attiecības, ļauj uz tām paraudzīties pavisam citā gaismā. Protams, šajos pasākumos piedzīvojam divējādus rezultātus. Ir tēvi, kuri pēc tam pauž ļoti pozitīvu vērtējumu, norādot, ka neesot nojautuši, cik ļoti dēlam vajadzīgi. Bet ir arī tēvi, kuri nespēj atslēgties no ikdienas, un, esot pasākumā kopā ar dēlu, turpina domāt par biznesu, citām ikdienas problēmām un beigās tā arī neizprot šo tēva – dēla attiecību nozīmi.”

Pats M. Dombrovskis, daloties savā pieredze, saka, ka viņam arvien vairāk griboties redzēt, kā dēls aug: “Ja salīdzinu savu pieredzi laikā, kad ģimenē bija tikai viens bērns, pirmā piedzima meita, un tagad, kad ģimenē aug arī dēls, nepārprotami jūtu lielāku atbildību, pienākumu stāstīt, skaidrot dēlam to, kas ikdienā svarīgs, kas viņam dzīvē var noderēt. Man liekas, mūsdienās tēvi arvien vairāk saprot, ka viņi vajadzīgi saviem bērniem, īpaši puikām, lai parādītu, kā veidot dzīvi.”
Noslēgumā gribu dalīties ar kāda tēva pārdomām, ko gluži nejauši atradu internetā: “Mana personīgā pieredze liecina – neesiet tēvi 20 gadu vecumā tāpēc, ka tad jūs vispār nedomājat par bērniem. Jūs domājat par sevi, par savu kar­jeru, par vēl miljons lietām. La­bākais laiks, lai kļūtu par tēvu, ir ap gadiem 40. Tad personiskais egoisms krietni mazinājies, ilūzijas attiecībā par dzīvi – nopelnītie miljoni, māju lielums un mašīnu skaits – pagājušas, un tad ir vislielākā vērtība attiecībām un tiem cilvēkiem, kas ir blakus.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *