Pēdējā laikā vairākkārt izskanējuši minējumi, ka gaidāmas pārmaiņas valdībā, tomēr oficiālajos izteikumos visas trīs partijas, kas darbojas valdošajā koalīcijā, uzsver, ka valdību gāzt nevēlas. Vairāk par jaunu koalīciju tās vēlas citādas attiecības esošajā.
Pašlaik ir izveidojusies dīvaina situācija, kurā, no vienas puses, neviens uz valdības nomaiņu atklāti neaicina, bet, no otras, partiju pārstāvji jau sāk runāt par to, kādā formā viņi būtu gatavi strādāt nākamajā valdībā. Kā viens no variantiem izskan arī valdība ar „Vienotības” līderi Solvitu Āboltiņu priekšgalā. Lai gan nav šaubu, ka S. Āboltiņa labprāt darbotos izpildvarā, ir mazāk pašsaprotami, ka koalīcija un valsts prezidents varētu vienoties par viņu kā labāko kandidatūru. Neaizmirsīsim, ka S.Āboltiņa sabiedrībā nav īpaši populāra – vēlēšanās viņa pat nesaņēma pietiekamu balsu skaitu, lai iekļūtu Saeimā, un deputāta vietu ieguva tikai pēc tam, kad cits „Vienotības” deputāts nolika savu mandātu. Līdz ar to nevajag gaidīt, ka jaunais prezidents Raimonds Vējonis, kurš pašlaik ļoti aktīvi darbojas, lai audzētu savus reitingus, dos zaļo gaismu sabiedrības ne visai atbalstītai kandidātei.
Taču – pieņemot, ka potenciālajā jaunajā valdībā „Vienotība” saglabā vadošās pozīcijas, cik šai partijai vēl ir spēcīgu kandidātu, kas būtu piemēroti šim amatam? Šo jautājumu sarežģītāku padara tas, ka daži no spēcīgākajiem „Vienotības” pārstāvjiem tagad strādā Eiropas Parlamentā Briselē, par viņu gatavību nomainīt ērto vietu pret Latvijas politiku nekas nav zināms. Turklāt der atcerēties, ka arī pašreizējā premjerministre Laimdota Straujuma savulaik premjera amatā nonāca ne jau tāpēc, ka bija ļoti daudz citu pieejamo kandidātu. Varas partiju „rezervistu soliņi” ir īsi, un ir teju vai ierasta parādība, ka arī, piemēram, ministra amatam izvirzītie šo piedāvājumu pieņem tikai ar pierunāšanu, nevis tāpēc, ka viņi to nudien gribētu.
Tas, kāda varētu izskatīties nākamā hipotētiskā valdība, ir miglains jautājums. Ne viens vien politiķis ir uzsvēris, ka esošajā Saeimā pašreizējā koalīcija ir labākā iespējamā. Un tomēr sapņi par partneru nomaiņu turpinās. Izskan pieļāvumi, ka Nacionālās apvienības (NA) vietā varētu piesaistīt Latvijas Reģionu apvienību vai Ingunas Sudrabas „No sirds Latvijai” – vai pat abas kopā. Tomēr, ja šādas izmaiņas notiek, tad nepieciešams pamatojums, ka jaunā kombinācija būtu labāka nekā vecā (kaut vai tādā nozīmē, lai būtu “ērtāka” partneriem). Tas, ka atšķirīgo nostāju dēļ dažos jautājumos koalīcijas partneriem ar NA ir sarežģīti sastrādāties, automātiski vēl nenozīmē, ka ar citiem būtu vieglāk.
Tieši pret NA ir vērsta pašreizējā bungu rībināšana. Ar to abām pārējām koalīcijas partijām ir bijušas dažādas domstarpības, bet pēdējā laikā nozīmīgākā šo nesaskaņu tēma ir par bēgļu uzņemšanu. NA ir dažādos veidos likusi manīt, ka bēgļus Latvijā nevēlas redzēt – gan pie valdības ēkas piedaloties piketā pret bēgļu uzņemšanu, gan parakstot opozīcijas ierosinājumu sarīkot Saeimas ārkārtas sēdi par bēgļu jautājumu. „Vienotības” deputāts Kārlis Šadurskis tā arī pateica – NA uzvedoties tā, itin kā būtu opozīcijas, nevis pozīcijas partija. Savukārt ministru prezidente L. Straujuma pēc tam, kad NA pavēstīja, ka par bēgļu jautājumu vērsīsies Satversmes tiesā, izteica gatavību šīs partijas ministrus no valdības atlaist.
Tas, ka valdībā pārstāvēta partija piketē pret valdības pozīciju, protams, izskatās dīvaini. Tas apliecina vienotas izpratnes un pozīcijas trūkumu koalīcijā, lai gan valdībai pēc būtības būtu jāspēj formulēt un aizstāvēt šādu kopēju viedokli. Tas, protams, nenozīmē, ka visām partijām visos jautājumos ir jābūt vienādam viedoklim – jautājums ir par koleģiālu saprašanos. Ja koalīcijas pārstāvji kopēju pozīciju formulēt nespēj vai negrib, tas apliecina, ka koalīcijā ir problēmas ar savstarpējām attiecībām un līdzsvaru. Tieši tas pašlaik ir novērojams Latvijas valdībā – runa nav tikai par nesaskaņām atsevišķos jautājumos, bet gan par visu koalīcijas partneru motivāciju ņemt vērā dažādos viedokļus un gatavību uz kompromisiem.
Ar kompromisiem pašlaik īsti labi neveicas – vieni jūtas pārāk ietekmīgi, lai piekāptos, bet citi jūtas apdalīti. NA izmanto sabiedrībā aktuālo bēgļu tēmu, lai savu nespēju panākt jautājuma risināšanu noteiktā veidā kompensētu ar publisku ievērību. Ja tās viedoklis netiek ņemts vērā valdības sēdēs, partiju noteikti pamanījusi mērķa publika ārpus valdības mājas.
Savukārt pašreizējo situāciju valdības koalīcijā var vērtēt šādi: pārmaiņas gribas daudziem, taču iespējas šīs vēlmes realizēt ir ierobežotas. Taču tas netraucē publiskajā telpā izspēlēt potenciālu scenāriju ar valdības nomaiņu, lai redzētu, cik stabili kurš savās pozīcijās jūtas; cik nozīmīga katram koalīcijas partnerim ir sava pašreizējā vieta ar savām pašreizējām ministrijām un uz ko ir gatavi pašlaik valdībā neiekļautie spēki, lai viņus kāds apsvērtu uzņemt valdībā. Citiem vārdiem, notiek koalīcijas un ārpuskoalīcijas partiju reakcijas pārbaude.
Komentāri