Raksti

Viedokļi

Rasa ar indi sabirs kurpēs?

Sarmīte Feldmane

Brīvdienas domātas tam, lai dotos dabā. Un mūsdienās kaut kur pabūt, kaut ko ieraudzīt uzreiz arī nozīmē par to pastāstīt un bildēs parādīt citiem. Teju katram, kurš izbraucis ārpus pilsētas, telefonā ir kāds attēls ar dzeltenu lauku fonā.

Latvijā zied rapsis. Skaisti! Un pilsētnieks brien tīrumā pāri grāvim, klumzā aizvien dziļāk, lai taču visa pasaule apkārt saules krāsā, citādi neiznāks tā smukākā bilde. Tāpat darīs, kad ziedēs lupīna vai pīpenes, vai rudzupuķes, kad saaugs kukurūzas džungļi… Skaistajā bildē gan nebūs redzama gājēja atstātā, nobradātā taka. Un tādu ceļmalas tīrumā daudz. Tas nekas, svarīgi, ka skaisti.

Kamēr zemnieki priecājas par dzelteno kultūraugu Latvijas ainavā un domā par rudens ražu, Latvijas dabas fonds jau trešo pavasari aicina nebildēties rapšos. Ne jau, lai nenobradātu augošo ražu! Bet, kā teikts fonda vēstījumā, rapsis šobrīd tiek miglots ar fungicīdiem, kas kaitē bitēm un var radīt alerģiskas reakcijas un kairinājumu cilvēkam. “Divas minūtes pavadot rapšu laukā, nekas ārkārtējs cilvēka veselībai tiešām nenotiks. Šis jautājums ir plašāks – par bišu veselību un industriālās lauksaimniecības ietekmi uz vidi kopumā,” LSM.lv norādījusi fonda pārstāve Liene Brizga-Kalniņa. Viņa arī skaidrojusi, ka, bildējoties rapsī, cilvēki netieši atbalsta industriju, kas nodara kaitējumu dabai.
Viss vienā grozā: rapsis, bites, fotografēšanās, fungicīdi, ziedoša ainava, industriālā lauksaimniecība. Uzmanība pievērsta! Šo ziņu noteikti izlasīja katrs, kurš fotografējās dzeltenajā tīrumā. Gan jau kādam tagad ir atklājums vispirms par to, ka tas, kas zied, ir rapsis, otrkārt, ka tas ir slikts, un arī tas, kurš bridis laukā, ir slikts, jo atbalsta kaut ko sliktu. Slikts sliktam galā. Bet tikmēr kādā stropā neatgriežas bites. Par to satraucas visa pasaule. Tikai ne jau tie, kuri saimniekošanā tāpat kā citās Eiropas Savienības valstīs izmanto ķimikālijas, būtu lādējami kā kaitnieki. Viņi nedara neko neatļautu, zemnieks dzenas pēc ražas, pēc peļņas! Tāpēc viņš sēj. Vai tikai kādam vides aizstāvim tomēr nav pārāk lunkans mugurkauls un pietrūkst dūšas un argumentu aizstāvēt tīru vidi un bites?

Kaut kā patīk mums visu mest pār vienu šņori. Un tad sanāk tāda kārtīga izstāde kā no kaimiņienes skapja. Zeķītēm blakus dvielis, tam palags, tad biksītes, galdauts un naktskrekls… Vējš apģērba gabalus pluinī, un tā arī nav, kur īsti ieskrieties. Te vienu vairāk paplosa, te otru. Gluži tāpat, runājot par vienu, pieķeram vēl kaut ko, tad vēl. Ar to arī viss beidzas. Vējam apnīk, tas aiziet diendusā. Ja ir jēga, argumenti, pierādījumi, viss kārtībā. Bet tas, ka slikts ir slikts tāpēc, ka nevar būt labs, tomēr skan panaivi.

“Ir saprotama vēlme fotografēties rapšu laukā, tas ir vizuāli iespaidīgi. Taču cilvēki pie bildes mēdz likt komentāru: “Cik skaista ir Latvijas daba.” Rapša lauks nav Latvijas daba. Tā ir 21. gadsimta Latvijas lauksaimniecības ainava,” skaidrojusi L.Brizga-Kalniņa. Protams, ne jau 18.gadsimta, jo zirgus nejūdz arklā vai ecēšās. Ko darīt, ka lauksaimniecība attīstās? Un cilvēks? Brauc ar auto, izmanto tehnoloģijas, kas ietekmē gan pašu, gan vidi utt. Tā nu maļamies – kaut ko noliedzam, kaut ko spēji slavinām un kā allaž, kuram skaļāka balss, to sadzird.

Katram ikvienā jautājumā ir taisnība. Tikai… tā nav absolūta un jāvērtē kontekstā. Vairs ne savas sētas, pat ne valsts kā pirms simts gadiem, bet jau pasaules mērogā. Tikai saprāts varētu ļaut rīkoties citādi – neizmantot indes, nenomīdīt zemnieku laukus… Arī nedarīt un nestāstīt muļķības.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *