Raksti

Viedokļi

Puse no risinājuma

Sallija Benfelde

Visu finansējumu visi prasītāji nedabūs, jo ir skaidrs, ka budžets nav bezizmēra. Tomēr daži risinājumi rada izbrīnu vai arī liek vaicāt, vai viss ir līdz galam izdomāts.

Vasarā Latvijas Radio (LR) Ziņu dienests izteica neuzticību medija valdei un pieprasīja tās atkāpšanos, jo zemā atalgojuma dēļ trūka darbinieku un vairs nebija iespējams nodrošināt kvalitatīvu un pilna laika programmu. Izrā­dījās, situācija Latvijas Televīzijā (LTV) nav daudz labāka. Par sabiedrisko mediju lomu sabiedrībā tika runāts un rakstīts daudz, politiķi diezgan vienprātīgi solīja papildu finansējumu un teicās saprotam, cik svarīga ir informācija bez meliem un viltus. Tagad izskatās, ka gudrās runas bija viena lieta, bet rīcība – pavisam kas cits.

Budžets, protams, vēl būs jāapstiprina Saeimā, bet solītais budžeta pieaugums ir nepietiekams, it īpaši, ja atceras, ka no nākamā gada sabiedriskajiem medijiem jāiziet no reklāmas tirgus – to prasa likums. Kultūras ministra Naura Puntuļa un Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētājas vietnieka Ivara Āboliņa neklātienes dialogs šajā jautājumā līdzinās bērnu ķīviņam smilšu kastē. Ministrs teic, ka ir konsultējies ar NEPLP par budžeta projektā ielikto finansējumu sabiedriskajiem medijiem un NEPLP apstiprinājis, ka ar plānoto finansējumu pilnīgi pietiks. Savukārt NEPLP apgalvo, ka prasījusi lielāku summu un tas ir politiķu lēmums, kādu finansējumu piešķirt. Ministrs atbildēja, ka nevar nekādi ietekmēt vai jaukties NEPLP lietās. Acīm­redzot NEPLP tiešām ir valsts valstī, uz kuru neattiecas nekādi likumi un atbildība.

Nākamajā gadā vairāk līdzekļu paredzēts demogrāfijas politikai. Plānots vairāk atbalstīt daudzbērnu ģimenes, kas vēlas iegādāties mājokli, kā arī veidot ģimenēm draudzīgāku pabalstu sistēmu. “Tik viegli mēs izšķiramies par vilcieniem vai vēl kaut ko. Tur mums tie miljoni iet simtos, bet savām ģimenēm – tur mēs pat dažus desmitus nespējam,” saka demogrāfs Ilmārs Mežs. Protams, pabalsti ģimenēm ir svarīgi, bet apgalvot, ka vilcienu iepirkums ir bijis gandrīz vai bezatbildīgs, ir dīvains. Runātāji par lielākiem pabalstiem aizmirst, ka tie nav vienīgais, kas liek izšķirties par otro vai trešo bērnu. Darba ņēmēju tiesības, darba vide un attieksme, veselības aprūpe, kura bieži vien bērniem ir bez maksas tikai “uz papīra” – varētu turpināt uzskaitīt apstākļus un situācijas, kas ietekmē vecāku izvēli par labu otrajam vai trešajam bērnam.

Visbeidzot – priecē veselības ministres Ilzes Viņķeles apņēmība turpināt cīnīties par nozares finansējuma palielināšanu, algu palielinājumu piešķirt tām mediķu grupām, kur tas ir visliesākais un kur medmāsas un ārsti vajadzīgi visvairāk. Tāpat var apsveikt arī vēlmi līdz galam noskaidrot, ko īsti var vai nevar izdarīt katra slimnīca, lai nebūtu tā, ka nauda par pakalpojumu tiek piešķirta, bet slimnīca to nemaz nevar izdarīt un slimnieku galu galā pārsūta uz citu slimnīcu. Jautājums – vai pēc tam, kad slimnīcas būs “nolīmeņotas”, neatliekamā medicīniskā palīdzība vairs neturpinās pacientus vest “pēc grafika” uz slimnīcām, kurās pat diagnozi īsti nevar noteikt, vai arī neko daudz nevar līdzēt, pat ja diagnoze ir skaidra? Pašlaik ir pacienti, kuriem nākas ar ātro palīdzību “vizināties” uz slimnīcu vairākas dienas pēc kārtas, jo ir sestdiena vai svētdiena, ģimenes ārsts nav pieejams, bet slimnīca var tikai aptuveni pateikt, kas varētu būt par vainu, un spēj vien noņemt akūto stāvokli. Pēc tam pacients tiek izrakstīts, viņam tiek pateikts, ka situācija ir ļoti nopietna, tā var beigties ar nāvi, ka diagnozes noteikšanai jāiet pie ģimenes ārsta pēc norīkojumiem pie speciālistiem. Nāka­majā dienā atkal nākas izsaukt “ātros”, kuri atkal aizved uz to pašu slimnīcu, no kuras pacients pēc stundām 12 tiek izrakstīts ar skaidrojumu, ka diagnozi šajā slimnīcā nav iespējams noteikt, un tiek atgādināts, ka jāiet pie ģimenes ārsta. Protams, pacients nekur aiziet nespēj, pirmajā darba dienā tiek izsaukts taksometrs, ģimenes ārsts pat vairs nesūta pie speciālistiem, bet uzreiz uzraksta nosūtījumu uz slimnīcu, kurā diagnozi spēs noteikt. Vai valstij šī “vizināšanās” ar neatliekamo palīdzību un pacienta uzturēšanās slimnīcā, kurā uz īsu laiku var tikai mazināt simptomus, maksā lētāk? Varbūt neatliekamā palīdzība tomēr vismaz otrajā reizē uzreiz var aizvest uz slimnīcu, kurā spēj noteikt diagnozi? Varbūt slimnīca var pacientu jau nākamajā rītā nevis izrakstīt, bet pārvest uz slimnīcu, kurā ir vajadzīgā aparatūra un speciālists? Par pacienta veselību un ciešanām laikam pat nav vērts jautāt, ja jau pat naudu veselības aprūpes sistēma tā kārtīgi neprot saskaitīt.

Starp citu, stāsts par “vizināšanos” uz vienu un to pašu slimnīcu vairākas dienas pēc kārtas ir rakstīts, kā mēdz teikt, balstoties uz reāliem notikumiem. Atliek cerēt, ka ministre tiešām beidzot uzticēs dažādu grafiku un noteikumu rakstīšanu cilvēkiem, kuri dzīvo re­ālajā pasaulē.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *