Latvijai nu ir jauns prezidents. Raimonda Vējoņa ievēlēšana nebija viegla, un tai bija nepieciešami vairāki balsojumi – taču iznākums nebija pārsteigums. Pašlaik gan turpinās minējumi, kurš tad īsti viņu palīdzēja augstajā amatā ievirzīt.
R.Vējoņa pēdējā brīža atbalstītāji neatzīstas. Citiem vārdiem – atbalsts valsts augstākās amatpersonas kandidatūrai daļai Saeimas deputātu ir kaut kas tāds, ko viņi vēlas darīt, taču ne par to runāt. Tas ļauj minēt, ka “koalīcija” prezidenta ievēlēšanai varētu būt salasījusies visnotaļ raiba un netipiska, un var tikai minēt, tieši kā beigu atbalsts R. Vējoņa atbalstam tika nozvejots.
Ir skaidrs, ka par R. Vējoni balsoja Zaļo un zemnieku savienība un lielākā daļa “Vienotības”. Iespējams, kāda balss tika arī no Nacionālās apvienības. Taču arī ar to nav pieticis. Jau labu laiku pirms vēlēšanām “Vienotības” līdere Solvita Āboltiņa, sūrojoties, ka koalīcijai nav vienota kandidāta, prognozēja, ka prezidents tiks ievēlēts ar opozīcijas balsīm.
Savukārt opozīcija ir uzvedusies, kā jau opozīcija pie mums to dara – proti, apzinoties savas ierobežotās iespējas ietekmēt situāciju atbilstoši saviem plāniem, tā vismaz publiski norobežojas arī no valdošās koalīcijas centieniem. Vislabāk to nodemonstrēja Ingunas Sudrabas partija “No sirds Latvijai”, kura dažas dienas pirms vēlēšanām paziņoja, ka neatbalstīs nevienu kandidātu, kaut arī pašai sava kandidāta nemaz nebija. Taču daudz neatpalika arī opozīcijas partijas, kuras savus prezidenta amata pretendentus virzīja. Tās paziņoja, ka to kandidātu izkrišanas gadījumā nebalsos par nevienu citu kandidātu. Tādējādi šīs partijas paziņo: neatkarīgi no savu kandidātu reālajām izredzēm uzvarēt tās neuzskata, ka jebkurš cits pretendents būtu cienīgs turpmāk vadīt valsti. Latvijas Reģionu apvienība pat lepni atrādīja savus balsošanas protokolus, kuri apliecināja, ka deputāti čakli ir noraidījuši visus kandidātus, izņemot savējo.
Protams, valdošās koalīcijas partijas jau šajā ziņā būtiski neatšķiras: ja iepriekš nolemts virzīt vienu kandidātu, ir maza iespēja, ka partija atklāti mainīs savu viedokli. Atbalsts savam kandidātam un sava kandidāta iedabūšana augstajā amatā ir politiska pašapliecināšanās, bet piekrišana konkurentu izvirzītajai kandidatūrai ir teju vai patstāvības trūkuma atzīšana. Taču atšķirībā no opozīcijas valdošo partiju izvirzītajiem kandidātiem tomēr ir krietni lielākas iespējas uzvarēt, līdz ar to ir lielāks attaisnojums dzelžainai pozīcijai par labu savam kandidātam. Galu galā, arī Nacionālās apvienības virzītais Egils Levits, kuram esošajā situācijā pārliecinošu izredžu gan nebija jau no paša sākuma, tomēr no sacīkstēm izstājās kā pēdējais, pirms R. Vējonis palika viens pats.
Lai arī cik nepārredzams bija ceļš, kādā R.Vējonis beigās tomēr ieguva nepieciešamo balsu skaitu, šīs vēlēšanas tomēr ir ievērojams progress pret citām iepriekšējām balsošanām. Pārāk bieži pēdējā laikā ir bijis tā, ka “īstais” kandidāts arēnā parādās tikai pēdējā brīdī, bet laikus izvirzītie ir izrādījušies tikai kā māņu figūras, kam jānovērš uzmanība. Šoreiz starp prezidenta amata kandidātiem bija pat nopietnas publiskas debates – lai arī tautai bija maz teikšanas pār to, kurš no viņiem tika ievēlēts, šādas debates tomēr pietiekami skaidri parādīja katru no kandidātiem un sniedza informāciju, ko no viņa turpmāk var sagaidīt – kādi ir viņu uzskati un prioritātes.
Vienlaikus zīlēšana par to, kurš tad īsti par R. Vējoni ir balsojis, kārtējo reizi ir parādījusi, ka nāktu par labu, ja prezidenta vēlēšanas būtu atklātas. Aizklātības sniegtā anonimitāte gan nodrošina katram deputātam lielāku personiskā lēmuma realizēšanas brīvību, tomēr vienlaikus paver ceļu rosīgākam politiskajam tirdziņam. Proti, deputāti var sacīt vienu, bet rīkoties pavisam citādi. Savukārt vēlētājiem svarīgāk par to, ka atsevišķi deputāti var balsot saskaņā ar savu sirdsapziņu, ir tas, kāds ir viņu ievēlēto partiju oficiālais viedoklis, kurš mēdz būt saistošs katras partijas deputātiem. Ja partija nolemj atbalstīt vai neatbalstīt kādu kandidātu, tai ir jārēķinās, ka par izvēli būs jāatbild vēlētāju priekšā. Un, ja kāds deputāts nepiekrīt partijas nostājai un vēlas atbalstīt ko citu, viņam sava principialitāte ir atklāti jānodemonstrē, nevis jāslēpjas ēnā.
Taču pat tagadējā situācija, šķiet, nav būtiski palielinājusi atklātu prezidenta vēlēšanu atbalstītāju loku. Tā vietā no jauna ir izskanējuši aicinājumi ļaut prezidentu ievēlēt tautai – itin kā vienīgais reālistiskais risinājums būtu tikai radikāla sistēmas maiņa. Ir skaidrs, ka esošā sistēma daudziem politiķiem ir ērtāka, taču tā neprasa partijām un deputātiem demonstrēt atbildību par savu rīcību.
Taču, kas attiecas uz pašu R. Vējoni, – viņa paustās prioritātes par valsts drošību un labklājību ir daudzsološas. Atliek cerēt, ka viņš savu popularitāti kaldinās, pieturoties pie tām, nevis nevajadzīgi uzsvērs savu pieticību, piemēram, atsakoties no Jūrmalas rezidences vai citiem labumiem, kas reālu ietaupījumu valstij nemaz nedod.
Komentāri