Raksti

Viedokļi

Prezidenta vēlēšanu slēpēji

Jānis Buholcs

Valsts prezidenta vēlēšanu balsojums ir vienīgais aizklātais balsojums Saeimā. Ideja par atklātām prezidenta vēlēšanām ir bijusi dzirdama jau ilgi, un tomēr līdz šim pietiekama atbalsta tai tā arī nav bijis.

Pašlaik vairums parlamentā pārstāvēto partiju ir gatavas atbalstīt atteikšanos no slēptā balsojuma. Taču pat ar to nepietiek, lai varētu sagaidīt pārmaiņas šinī jautājumā.

Saeimas Juridiskā komisija jau ir izteikusi atbalstu Satversmes grozījumiem, kas paredzētu Valsts prezidentu ievēlēt atklāti. Grozījumus ir iesniegusi Latvijas Reģionu apvienība. Par šādiem grozījumiem ir Nacionālā apvienība un “Vienotība”. Atbalstu izteikusi ir arī “Saskaņa”. Turpretī Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) pret šādiem grozījumiem turpina iebilst. Viņu ierocis ir Koalīcijas līgums, kurā teikts, ka Satversmes grozījumi ir atbalstāmi tikai tādā gadījumā, ja tiem piekrīt visi valdošās koalīcijas partneri. Tas nozīmē, ka pat kopumā lielais partiju atbalsts prezidenta vēlēšanu kārtības maiņai nebūt nenozīmē, ka Satversmes grozījumi tiks pieņemti.

Pašlaik gan ietekmīgs varētu būt vēl kāds faktors – Saeimas vēlēšanu tuvums. Vēlme pirms vēlēšanām par sevi atgādināt dažādos tautai tīkamos balsojumos ir vispārzināma. Varbūt arī tagad valdībā pārstāvētās partijas nolems, ka tas ir pietiekams iemesls, lai riskētu izraisīt nesaskaņas valdībā. Pēc vēlēšanām tāpat būs jauna valdība, kuras sastāvs un spēku samērs, visticamāk, būs krietni atšķirīgs no pašreizējās. To, ka atbalsts idejai ir sabiedrībā, liecina kaut vai tas, ka portālā “Manabalss.lv” vairāk nekā 11 tūkstoši cilvēku ir parakstījuši šādu iniciatīvu un jau 2017. gadā tā bija nonākusi Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā.

Vislielākā pretestība pret esošās prezidenta vēlēšanu kārtības maiņu ir tiem, kuri no tā varētu visvairāk zaudēt. Un zaudēt varētu tie, kuri iepriekš ir spējuši balsojuma slepenību izmantot, lai panāktu atbalstu kandidātam, kuram attiecīgajā amatā nonākt nevajadzēja. Pašlaik pirms prezidenta vēlēšanām deputāti var sacīt vienu, bet izdarīt citu. Sacīt to, kas liek viņiem labāk izskatīties sabiedrības acīs – it sevišķi situācijā, kurā nav viegli paskaidrot, kāpēc būtu jāatbalsta konkrētais kandidāts un kāpēc tieši šis ir labākais iespējamais. Un, kad pateikts ir tas, kas izdevīgi, var arī izdarīt to, kas ir izdevīgi – un neviens pie rokas nevarēs pieķert un norādīt, ka vārdi ar darbiem nesaskan.

Šī diskusija, protams, ir notikusi ne reizi vien un tajā ir maz jauna, jo – ko te vēl var pateikt. Skaidrs, ka arī pastāvošās Valsts prezidenta vēlēšanu kārtības aizstāvju argumentos ir prātīgi aspekti. Deputāti pašlaik var balsot saskaņā ar savu pārliecību un tīri teorētiski var tikt mazāk pakļauti ārē­jai ietekmei. Ja neviens nezina, kā deputāts nobalsojis, viņš var balsot tā, kā pats uzskata par pareizāko. Tomēr šī ir situācija, kurā vajadzētu vadīties nevis pēc abstraktiem minējumiem, kā tieši aizklātība ietekmē deputātu rīcību, bet gan skatīties uz reālajiem iznākumiem. Savukārt iznākumi ir bijuši tādi, ka par prezidentu kļūst nevis cilvēki, kuri šim darbam ir vispiemērotākie, bet gan tādi, kas kādu iemeslu dēļ noteiktiem politiskajiem spēkiem ir šķituši tīkamākie. Esošā kārtība nesniedz labu rezultātu, tāpēc tā ir jāmaina.

Šajā sakarā ir zīmīgi, ka pat ZZS pašlaik necenšas īpaši aizstāvēt prezidentu Raimondu Vējoni, kurš pēdējā laikā atkal saņēmis daudz kritikas saistībā ar amata pienākumu pildīšanu. Runa ir par politisko apvienību, kuras pārstāvis R. Vējonis iepriekš bija un kura (līdz ar “Vienotību”) virzīja viņa kandidatūru amatam. ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis gan ir pozitīvi vērtējis R. Vējoņa izpratni par sabiedrības, ekonomikas, ārpolitikas un citiem aspektiem, tomēr piebildis: “Sabiedrība uz prezidentu skatās kā simbolu, iedvesmas avotu, kvēlu runu teicēju. Te, godīgi sakot, Vējonim iet švaki.” Viņš arī sacījis, ka R. Vējoņa izredzes uz pārvēlēšanu, ja viņš pats gribētu amatu pildīt vēl vienu termiņu, neesot spožākās.

A. Brigmanis jau neko aplamu nav pateicis. Viss pareizi. Taču šajos vārdos nav arī nekā tāda, kas nebija acīmredzams jau pirms iepriekšējām prezidenta vēlēšanām. Un tomēr ZZS bija vieni no tiem, kas gribēja, lai R. Vējonis tiek amatā. Esošā kārtība ar slēptajām vēlēšanām to atļāva realizēt. Kas līdzīgs notika arī 2011. gadā, kad ZZS prezidenta amatam virzīja Andri Bērziņu, kura neatbilstība tam, ko liela daļa sabiedrības no prezidenta sagaida, arī nebija nekāds noslēpums jau no paša sākuma. Šādā pašā stilā ZZS vēlas arī turpināt. Ievēlēt amatā to, kas kaut kādu iemeslu dēļ izdevīgs, bet pēc tam neviens jau neliegs pašiem sevis atbalstīto politiķi it kā no malas kritizēt. Tas liecina vai nu par divkosību, vai arī nespēju prezidenta amata kandidātu atlasē un balsošanā pieņemt lēmumus sabiedrības un valsts interesēs.

Gribētos cerēt, ka vismaz Saeimas vēlēšanu tuvums pārējām valdības partijām ļaus saņemt drosmi, kuras pietrūcis citkārt, un nākamais prezidents tiks vēlēts citā veidā. Tādā, kurā ievēlētājiem par savu rīcību tomēr nākas uzņemties morālu atbildību. Tomēr ar tādu pavērsienu rēķināties pašlaik nevar.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *