Raksti

Viedokļi

Prasiet, un tiks dots. Makā vēl ir

Sarmīte Feldmane

Neesmu ne ekonomists, ne finansists. No naudas saprotu tik daudz – tā jānopelna, jātērē un mazumiņš jāpataupa nebaltai dienai. Ne jau ar pataupīšanu, kā dzirdēts no tiem, kas gudrības smeļas citās dimensijās, piesaukšu vai piesaistīšu to grūto brīdi, lai tiktu vaļā no iekrājuma. Tam nudien neticu! Bet vispār saprotamām likumsakarībām gan. Un tās veido cilvēku likumi. Gan rakstīti, gan nerakstīti.

Krīzes vienmēr ir tas brīdis, kad atklājas daudz kas tāds, kas līdz tam nav novērtēts, ieraudzīts vai ir ignorēts. Krīze jau no sengrieķu laikiem (krisis – lēmums, pagrieziena punkts, rezultāts) nozīmē pēkšņu pārmaiņu, negaidītu pagriezienu. Vēl to varot izskaidrot kā nepārvaramas grūtības, kas pārsniedz cilvēka ierastos resursus un sarežģījuma pārvarēšanas mehānismu. Kaut kas nevēlams , kas izjauc ierasto lietu kārtību. Cik gan nav dzirdēts par finanšu, sociālo, politisko, ekonomisko, attiecību, kultūras, vērtību, pārtikas, ģimenes, dabas resursu un vecumposmu krīzi, tāpat kapitālisma un vēl citām. Tagad mūs skārusi kroņkrīze, pēkšņa un jaudīga. Ierauj visus. Ja ne finansiāli, tad emocionāli gan.

Protams, dzirdot, kā darbu pārtrauc uzņēmumi, kā cilvēki kļūst bezdarbnieki, grūti būt vienaldzīgam. Taču līdztekus, dzirdot, ka viņi nav tiesīgi saņemt dīkstāves pabalstus, jo nav maksājuši nodokļus vai to darījuši simboliski, līdzjūtība un sapratne sāk noplakt. Protams, viņiem grūti, nav iztikas līdzekļu, valstij ir pienākums gādāt par katra tai piederīgā cilvēka izdzīvošanu. Bet…, kā šis cilvēks domāja par valsti, kura grūtā brīdī būs viņa balsts?

Nodokļus maksā muļķi, ja tos samaksā, nav nekādas dzīves. Kad kāda vecmāmiņa sūkstījās, ka mazdēls, kurš par viņu rūpējas, sācis saņemt mazāku algu, jo uzņēmējs, lūk, nemākot “nokārtot” nodokļus, nebija vērts kaut ko skaidrot. Viņas piebilde, ka pašai maza pensiju un pieaug tikai par dažiem eiro gadā, izjauca jebkādu sapratni par nodokļu politiku, sociālo atbildību un tā tālāk. Tā jau gadiem bija – tie, kuri nemaksāja nodokļus, runa nav tikai par uzņēmējiem, arī darba ņēmējiem, mēnesī uz rokas saņēma vairāk naudas nekā tie, kuri maksājuši. Par citu samaksātajiem nodokļiem skolojas nodokļu nemaksātāju bērni, pensijas saņem viņu vecāki un vecvecāki, visi izmanto veselības aprūpes sistēmu. Ļoti daudzi no viņiem dzīvo labāk, var atļauties vairāk nekā nodokļu maksātāji. Kad pienāks pensija, nodokļu nemaksātāji skaudīgi rādīs ar pirkstu uz tiem, kuri saņems vairāk, kuri darba gados maksājuši savu sociālo nodokli. Un viņiem būs jāklausās – kas tad tev, tev jau tā lielā pensija! Ironiski un reizē stulbi! Kāpēc gan jāklausās kāda negodīga valsts iedzīvotāja runas!

Dīvains šķiet daža politiķa pārmetums Valts ieņēmumu dienestam, ka tas nedomājot par cilvēkiem un visiem nedodot dīkstāves pabalstu, bet tikai nodokļu maksātājiem. Un atkal uz maksātāju rēķina! Saprotu, visiem klājas grūti. Vienu gan neapjēdzu, vai tiešām kultūras cilvēki dzīvo nabadzīgi, vien no rokas mutē? Krīze ar ierobežojumiem ir tikai mēnesi. Un jau bads bez cerībām uz nākotni, tā publiski izskan.
Valsts ir gatava un glābj. Katru. Izskanējis, ka tagad nodokļu nemaksātāji sapratīs, cik svarīgi maksāt nodokļus, un to darīs. Kaut nu tas nebūtu sirreāls sapnis, bet redzēts naktī no ceturtdienas uz piektdienu, kad nosapņotais piepildās.

Ikviena krīze vispirms prasa no katra izpratni un pašatdevi. Vieglāk nīkt mājās, rakstīt petīcijas, pieprasījumus, apelēt pie sabiedrības, tātad arī valsts godaprāta, nevis mēģināt ko darīt paša labā. Kurš skaļāk kliedz, to sadzird. Un, ja vēl prot gudri dažādās toņkārtās murrāt savu sāpi, kā nepalīdzēt! Un teikts taču – lūdziet , un jums tiks dots. Tiesa, šais laikos ar lūgšanu nepietiks, uzstājīgi, informējot sabiedrību, jāpieprasa.
Skaidrs ir viens – lai arī kad kroņvīruss atstās Latviju un teorētiski kroņkrīze beigsies, valsts kase būs tukša. Dodot katram, kam kādubrīd grūti, tiek nonivelēta atbildība pašam par sevi, savu ģimeni, dzimtu. Vai tiešām esam tik bagāti, lai kā ASV katram piešķirtu noteiktu naudas summu dzīvošanai? Varbūt krīze liks aizdomāties par vērtībām, kurām mūžs ilgāks vismaz par nedēļu vai vienu sezonu? Nevis fabrikās radītām viendienītēm.

Politiķi vētī, kam šodien dot, kam rīt. Un katru dienu vēl kāds aizmirstais, citādāk nosauktais, tāds, kurš nav kvalificējies, atgādina, ka arī pelnījis valsts naudu. Un lēmēji, devēji strīdas, cik kuram dot. Tas, kurš aizstāv valsts naudas maku, šodien tiek saukts par necilvēcīgu, viņam trūkst līdzcietības un vēl daudz kā cita. Tie, kam tagad jāiet pensijā, jau tiek brīdināti, lai nesteidzas. Uzkrājumi pensiju līmeņos krītas.

Visiem grūti. Saprotu solidaritāti, bet kāpēc vienmēr viss notiek uz to rēķina, kuri godīgi maksā nodokļus. Varbūt varētu vismaz kādu bonusiņu mūža nogalē piešķirt! Piemēram, ikmēneša goda pabalsts kā kārtīgam nodokļu maksātājam. Uz to, ceru, būtu grūti pretendēt negodprātīgajiem.
Tā ir, kroņkrīze liek kustināt smadzenes. Visādas domas jaucas pa galvu. Arī par naudu. Tās tērēšanu, uzkrāšanu, taupīšanu. Un mūsu dzīvošanu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *