Raksti

Viedokļi

Populistu spožums ar laiku kļūst par postu

Sallija Benfelde

Partija KPV LV 13. Saeimas vēlēšanās ieguva otro lielāko mandātu skaitu aiz “Saskaņas” – proti, 16 deputātu vietas.

Šobrīd frakcijā vairs palikuši tikai 10 deputāti, un sestdien, 8. februārī, partijas biedru sapulcei būtu bijis jālemj vai nu par partijas pašlikvidēšanos, vai par tās līdzpriekšsēdētāja un partijas dibinātāja Artusa Kaimiņa izslēgšanu no partijas. Tomēr par pašlikvidēšanos un Kaimiņa izslēgšanu sapulcei, izrādās nebūs jālemj, jo otrdien Artuss Kaimiņš paziņoja, ka aiziet no partijas, jo tā vairs nav tā partija, kuru viņš savulaik dibināja.

Protams, grūti prognozēt, vai, pirmkārt, biedru sapulce notiks, jo līdz šim nekādi nav izdevies savākt nepieciešamo dalībnieku skaitu. Otrkārt, grūti pateikt, ko biedri domā par savas partijas deputātu un amatpersonu darbiem. Piemēram, labklājības ministres darbi tā īsti neliecina par piemērotību amatam, arī pārējo partijas ministru darbi brīžam liek jautāt, kāpēc un ko tas nozīmē.

KPV LV jau no izveidošanās dienas tiek dēvēta par populistu partiju. Kā zināms, popu­lisms (no latīņu: populus — tauta) ir vēlētājiem tīkams, taču nereti tie ir tikai nepiepildāmi solījumi, kuru izmantošanas mērķis ir iegūt plašu tautas masu atbalstu un popularitāti. Runājot par populismu Latvijā, nereti tiek pieminēts bijušā premjera, tagad Eiropas Komisijas viceprezidenta un komisāra Valda Dombrovska paziņojums, ar kuru viņš reiz sāka savu runu vienā no “Vieno­tības” kongresiem: “Rēgs klīst pa Eiropu. Populisma rēgs.” Pro­tams, tas ir pārfrāzēts slavenais Marksa un Engelsa citāts par “komunisma rēgu”. Kā šī “rēga klejošana” beidzās, laikam gan zina visi. Populisma rēga sastrādātais jau tagad labi redzams gan ASV, gan vairākās Eiropas valstīs. Ir problēmas, kas netiek laikus risinātas, dzīves ritms kļūst aizvien straujāks, pārmaiņu ir aizvien vairāk, un cilvēkiem ir grūti tām piemēroties, aug neapmierinātība. Latvijā netrūkst gadu gadiem nerisinātu jautājumu, vēlētāji ir noguruši, un tad, protams, solot visu izslaucīt ar jaunu un tīru slotu, visu sākt no jauna un tūlīt, vēlētāju atbalsts ir garantēts.

Partijas biedru izslēgšana un aiziešana no frakcijas vai partijas sākās jau pirms gada. Protams, visi izslēgtie vai aizgājušie joprojām ir Saeimas deputāti, tikai tagad viņi ir neatkarīgie, pie frakcijām nepiederošie deputāti, un partijai joprojām ir arī trīs ministri.

Jāpiebilst, ka pret frakcijas vadītāju un neformālo partijas līderi Ati Zakatistovu ir sākta kriminālvajāšana, bet pret Artusu Kaimi­ņu ir ierosināts kriminālprocess.

Manuprāt, ir labi redzams, ka partija un ministri ļoti cieši turas pie varas, negrib to zaudēt, tāpat kā negrib zaudēt 600 tūkstošus lielo valsts finansējumu partijai. Ja partija pašlikvidētos, tad lielās naudas vairs nebūtu.

Savstarpējo pārmetumu un apvainojumu gan netrūkst. Artuss Kaimiņš apgalvo, ka caur ekonomikas ministra padomnieku Pāvelu Rebenoku tiekot īstenotas Andra Šķēles un Ainara Šlesera intereses. Kaimiņš apšauba arī iekšlietu ministra darbu, jo aiz viņa arī esot vairāku uzņēmēju intereses. Savukārt iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens apgalvo, ka patiesībā Kaimiņš jau sen strādājot citas partijas – Jaunās konservatīvās partijas (JKP) – interesēs un, tieši pateicoties tās deputātei, JKP frakcijas un Juridiskās komisijas priekšsēdētājai Jutai Strīķei, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) ir mainījis nozieguma kvalifikāciju un tagad viņu tur aizdomās par grāmatvedības noteikumu pārkāpšanu mantkārīgā nolūkā.

Jāatzīst, ka pārmetumi ekonomikas ministram izskatās visai ticami, ja atceras dažu labu viņa lēmumu, tomēr tie ir tikai apgalvojumi – piemēram, tiesā ar tādiem nepietiktu. Iekšlietu ministra apgalvojumi gan vairāk izskatās pēc brīvās fantāzijas lidojuma, jo nav pamata uzskatīt, ka jaunā KNAB vadība klausītu kāda deputāta vēlmēm noteikt biroja rīcību.

KPV LV, jautāta par saviem solījumiem, tagad saka, ka viņi jau to visu būtu izdarījuši, ja vieniem pašiem būtu vairākums Saeimā, un vispār tie nav bijuši solījumi, bet vīzijas par to, kā vajadzētu būt. Vai solījumi vispār būtu izpildāmi, ja partija valdītu viena, bez koalīcijas, tās pārstāvji sarunās īpaši neielaižas, jo par vīzijām taču neesot jādiskutē, tās esot nākotne, uz kuru jātiecas.

Neatkarīgi no tā, ko lems sapulce, ja tā notiks, manuprāt, partiju KPV LV jau var ierakstīt Latvijas politikas vēstures lappusēs, jo populisms vienmēr iegāžas lielā un dziļā bedrē brīdī, kad jāsāk īstenot dižās idejas par nākotni. Šīm vīzijām ir mazs sakars ar reālo dzīvi un tās iespējām – gluži tāpat kā, piemēram, jebkurš, ja vēlas, var ignorēt to, ka ūdens ir slapjš, un solīt, ka tas vairs nevienu un neko nesaslapinās. Tomēr ūdens ir un būs slapjš, pat ja slēpsies zem lietussarga. Tādēļ atliek vērot, kā un vai “zemestrīce” partijā ietekmēs valdības darbu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *