Raksti

Viedokļi

Politiķi un viņu pieskatītāji

Jānis Buholcs

Pirmsvēlēšanu laiks ir komunikācijas sacensības. Politiķi un partijas cenšas sevi pēc iespējas pievilcīgāk parādīt, kā arī kritizēt konkurentus.

Šī sacensība mūs ik dienas sasniedz žurnālistu veidotajās ziņās, bet aizvien lielāka ietekme ir arī tiešākai saziņai starp politiķiem un vēlētājiem – sociālajos medijos. Var vieglāk pateikt visu, ko politiķis vēlas, un var arī apiet tos, kuri spētu norādīt uz caurumiem argumentācijā.

Partijas un politiķi popularitāti pelna dažādi. Tiem, kas jau paš­laik ir pie varas vai vismaz pārstāvēti parlamentā, ir vieglāk iekļūt masu medijos un skaidrot savas nostājas un uzskatus. Esošais statuss politiskajam spēkam nodrošina publisku ievērību. Un, ja konkrētā partija ir pārstāvēta valdībā, tad tai vēl jo vairāk ir plašas iespējas ik dienas caur medijiem nokļūt publiskajā telpā.

Turpretī tiem politiskajiem spēkiem, kuru parlamentā nav, vai nu ir jāizdara kaut kas tik neparasts, ka mediji tos pamanītu, vai arī jākontaktējas ar potenciālajiem vēlētājiem tiešā veidā. Me­diju uzmanību var pievērst gan ar kandidātu izvēli, gan partijas programmā iekļautām idejām, gan ar pašu rīkotiem pasākumiem. Žan­ra klasika ir izklaides pasākumu uzsaukšana dažādu novadu iedzīvotājiem – cilvēki atnāks, piemēram, deju vai mūzikas dēļ, bet vienlaikus dabūs paklausīties arī politiķu runas.

Aizvien nozīmīgāks elements politiķu komunikācijā ir sociālie mediji. Jau labu laiku iepriekš daudzi komunikācijas eksperti ir norādījuši uz tiešsaistes saziņas lielo potenciālu tieša kontakta izveidē starp politiķiem un vēlētājiem. Sākotnēji šajā jomā dominēja visai naivs uzskats, ka šis ir veids, kā tiks stiprināta demokrātija – politiķi būs tuvāki tautai. Tomēr, kā jau tas nereti gadās, visradošākie tehnoloģiju sniegto iespēju izmantošanā ir tie, kuru mērķi ir vismerkantilākie. Vē­lē­šanas nozīmē iespēju iegūt varu; cīņā par varu likmes ir ļoti augstas, un, tādā līmenī darbojoties, nereti novērojams uzskats, ka mērķis attaisno līdzekļus.

Ja politiķi savus vēstījumus auditorijai var nodot tieši, tam ir gan pozitīvās, gan negatīvās iezīmes. Iespēja iztikt bez starpniekiem – žurnālistiem – nozīmē, ka politiķim nav jāspēlē pēc žurnālistu definētiem noteikumiem. Tiem, protams, ir sava specifika. Katram medijam ir sava nostāja, katra redakcija pieņem lēmumus par to, kas auditorijai būtu jāzina un kas savukārt nav svarīgi. Šāda informācijas “vārtu sargāšana” tradicionāli ir bijusi viena no mediju funkcijām, un tā, cita starpā, palīdz auditorijai orientēties informācijas pārbagātībā.

Protams, vienmēr nav tā, ka tas, ko žurnālisti atzīst par svarīgu, ir vienīgais patiesi svarīgais. Tanī pašā laikā žurnālisti ir ne tikai informācijas atlasītāji, bet arī kritiski izvērtētāji. Laba žurnālistika ir tāda, kas nevis vienkārši padod tālāk dažādu personu izteikumus, bet arī tos analizē, parāda kontekstā un ļauj auditorijai labāk izprast, cik prātīgi vai pamatoti tie ir. No politiķu un sabiedrības saziņas vienādojuma izņemot ārā žurnālistus, palielinās risks, ka politiķi varēs krietni brīvāk publiskot izteikumus, kuriem ir mazs sakars ar realitāti. Savu artavu informācijas pārbaudē dod arī pati auditorija, tomēr atsevišķajiem auditorijas pārstāvjiem nereti ir grūtāk tikt sadzirdētiem. Tieš­saistes diskusijās ne vienmēr uzvar tie, kam ir taisnība. Bieži vien uzvar tie, kas kliedz visskaļāk.

Daudzviet Eiropā pēdējos gados aizvien labākus panākumus gūst populisti. Latviski tos varētu dēvēt par “pielīdējiem tautai”, un viņu rīcības pieeja ir – sacīt to, ko liela daļa velētāju grib dzirdēt. Bet dzirdēt mēs pārlieku bieži gribam vienkāršus risinājumus sarežģītām problēmām. Risināj­u­mus, kuri, ja vispār ir iespējami, var arī radīt jaunas un vēl lielākas nebūšanas. Kamēr populisti nav pie varas, ir viegli solīt un kritizēt. Kad tiek vismaz parlamentā, savukārt var nepārtraukti konfliktēt un radīt vētrainas darbības imitāciju, kurai reāla pozitīvā devuma nav.

Eiropas populistu pieredze rāda, ka tieši viņi ir starp veiksmīgākajiem sociālo mediju lietotājiem. Šādiem politiķiem ir daudz sekotāju, kas viņu izteikumus izplata tālāk. Savukārt pašiem politiķiem ir brīva vaļa izpausties jebkādos veidos, tai skaitā spēlējot uz cilvēku zemākajām emocijām. Skaļo apgalvojumu plūsmā noslīkst balsis, kas mēģina pastāstīt, kāpēc attiecīgie apgalvojumi ir problemātiski. Tiešsaistē ir tik viegli izvairīties no tā, ko cilvēki nevēlas dzirdēt – tai skaitā no tā, ko mums derētu gan zināt.

Populisti šajā ziņā ir izdevīgā pozīcijā, personiska riska viņiem ir ļoti maz. Vienmēr atradīsies pieprasījums pēc pieejas “jo trakāk, jo labāk”. Taču viņu panākumi vienlaikus atgādina – palaista brīvsolī bez uzraudzības, publiskā komunikācija pievilgst ar puspatiesībām, manipulācijām un vienkārši meliem. Masu mediju un žurnālistu darbs, lai gan tālu no perfekta, aizvien ir sabiedrībai ļoti svarīgs, un šajā ziņā nekas nemainīsies arī pārskatāmā nākotnē.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *