Raksti

Viedokļi

Politika bez jokiem

Sallija Benfelde

Pirmajā aprīlī “The Times” savā tvitera kontā ierakstīja ziņu, ka britu toriju (konservatīvo) parlamenta deputātiem noticis seminārs par Muitas ūniju un kāds no viņiem pēc tam sacījis, ka tas ir bijis ļoti noderīgi, bet kāpēc tas, ko viņi uzzinājuši, nav bijis zināms pirms diviem gadiem?

Pirmajā brīdī neticēju izlasītajam, tas likās kaut kas neiedomājams – nav taču iespējams, ka britu parlamenta deputāti lemj par savas valsts un iedzīvotāju nākotni, pat nezinot un nesaprotot, ko dara. Ja deputāti balso par jautājumiem, kas saistīti ar “Brexit”, un lemj, vai izstāties no Eiropas Savienības( ES), paliekot vai nepaliekot Muitas ūnijā, tad taču viņiem jāzina, kas tas ir.
Starp citu – ES Muitas ūnija izveidota 1968. gadā. Tā atvieglo tirdzniecību ES uzņēmumiem, saskaņo muitas nodokļus precēm no valstīm ārpus Savienības un palīdz aizsargāt Eiropas iedzīvotājus, dzīvniekus un vidi. Praksē muitas savienība nozīmē, ka visu 28 ES dalībvalstu muitas iestādes sadarbojas tā, it kā tās būtu viena struktūra. Tās piemēro vienus un tos pašus muitas nodokļus precēm, ko importē no citām pasaules valstīm, un nepiemēro nekādus muitas nodokļus ES iekšienē. Tātad tas nozīmē, ka, preces transportējot no vienas ES valsts uz citu, muitas nodokļi nav jāmaksā. Aizejot ne tikai no ES, bet arī no Muitas ūnijas, jārēķinās vismaz ar to, ka britu preces muitas dēļ Eiropā kļūs dārgākas un pasliktināsies to spēja konkurēt.
Pēc brītiņa nodomāju, ka tas taču noteikti ir pirmā aprīļa joks, skarbs un asprātīgs, un sāku smieties. Vēl pēc brītiņa kļuva skumji, jo neatkarīgi no tā, vai tas bija vai nebija joks, saistībā ar “Brexit” tas pārāk izskatās pēc patiesības. Un tad atcerējos iepriekšējā dienā televīzijā redzēto britu televīzijas filmu “”Brexit” – karš bez noteikumiem”.

Aktieris spēlē reālu cilvēku Dominiku Kamingsu, kurš, protams, nav visiem tik zināms kā politiķi, bet kurš tiešām ir britu politiskais padomnieks un stratēģis un kurš bija oficiālais izstāšanās kampaņas vadītājs. Pēc referenduma Kamings presē tika raksturots kā trollis, kurš nozombējis veselu valsti – piemēram, Niks Koens “The Guardian” rakstīja, ka Kamings ir trollis un gļēvulis, kurš neuzņemas atbildību, bet, iespējams, mainījis visu britu vēstures gaitu. Savukārt rakstot par filmu minētajā laikrakstā, tiek vaicāts, vai Dominiks Kamings ir ģeniāls ekscentriķis vai ļaunais ģēnijs?

Kādēļ tik daudz rakstu par šo filmu? Filma parāda, kā manipulēt ar cilvēkiem, liekot viņiem kļūt emocionāliem, lai pieņemtu kādu lēmumu, nedomājot par tā sekām. Kampaņā par izstāšanos no ES tiešām tika izmantotas jaunākās tehnoloģijas, lai sociālajos tīklos atrastu neapmierinātos, tos, kurus minētais kampaņas vadītājs filmā nosauc par pazaudētajiem cilvēkiem, kuri jūtas nesadzirdēti un nevienam nevajadzīgi. Neapšau­bāmi, Apvienotajā Karalistē pietiek dažādu problēmu, tieši tāpat kā jebkurā valstī. Un tieši tāpat kā daudzās valstīs, arī Latvijā problēmas ne vienmēr atrisina, bet tiek meklēts ārējais ienaidnieks, kurš vainīgs pie visa un, ar kuru tiekot galā, visas problēmas pašas no sevis atrisināšoties.

Protams, Latvijā dažādām solījumu kampaņām gan nav tik milzīga vēriena. Manuprāt, pēdējā pusgada spilgtākais piemērs irbijušais KPV LV biedrs un premjera kandidāts Aldis Gobzems, tomēr diez vai aiz viņa stāv kāds miljardieris, un pavisam noteikti viņa padomdevēji nav ar tik asu prātu, lai viņus nosauktu par ļaunuma ģēnijiem.

Viltus ziņas, informatīvais karš, sociālo tīklu izmantošana – šos jēdzienus būs dzirdējis katrs, tāpat kā liela daļa iedzīvotāju ir dzirdējuši, ka jāprot atšķirt melus un puspatiesības no patiesiem faktiem. Šīs prasmes dēvē par medijpratību – tas ir vārdu “mediji” un “prast” salikums. Var piekrist, ka zināšanas un prasme ar tām rīkoties ir vajadzīga, bet cilvēkiem tomēr gribas atrast kādu mediju, kuram varētu uzticēties. Neapšaubāmi, valstīs, kurās ar demokrātiju un cilvēktiesībām viss ir kārtībā, uzticamākais informācijas avots ir sabiedriskie mediji – ja tādi vispār ir.

Latvijā ir divi sabiedriskie mediji: Latvijas Radio (LR) un Lat­vijas Televīzija (LTV). Jau vairākas reizes esmu rakstījusi par to, ka Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) bieži rīkojas vismaz nesaprotami un izskatās, ka tās patiesais mērķis ir mazināt sabiedrisko mediju iespējas kvalitatīvi strādāt. Vēl vairāk – brīžam šķiet, ka NEPLP apzināti darbojas, lai sašaurinātu objektīvas informācijas lauku un Latvijā būtu vieglāk manipulēt ar cilvēkiem.

Nupat atkal sācies tāds neliels skandāliņš saistībā ar LTV valdes priekšsēdētāja un par saturu atbildīgā valdes locekļa konkursa rezultātiem. Aizdomas par NEPLP darbošanos, neievērojot labas pārvaldības principus, jau paudusi Jaunā konservatīvā partija. Latvijas žurnālistu asociācija (LŽA) izplatījusi paziņojumu, kurā pieprasa jaunu LTV valdes locekļu atlases konkursu.

Nedomāju, ka NEPL mainīs lēmumu. Kaut ko mainīt varbūt varētu vienīgi tad, ja kāds no konkursa zaudētājiem apstrīdētu konkursa likumību Administratīvajā tiesā. Vai tas notiks? Nav zināms. Jebkurā gadījumā, šoreiz vainot Eiropas Savienību, Krieviju vai pat Latvijas valdību būtu smieklīgi. Jo likumu ievērošanu, tiesības uz patiesas informācijas iegūšanu un galu galā uz preses brīvību aizstāvēt jāprot arī valsts iedzīvotājiem pašiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *