Raksti

Viedokļi

Plaisa un pieaugšana

Jānis Buholcs

Plaisa starp varu un sabiedrību ir liela, – svētku laikā publicētā intervijā izteicies valsts prezidents Raimonds Vējonis. Šis apgalvojums Latvijā ir teju vai klišeja, un ko līdzīgu regulāri stāsta politiķi, tai skaitā no varas partijām. Saskaņā ar socioloģisko aptauju rezultātiem partijas, Saeima un valdība ir institūcijas, kas tradicionāli bauda vismazāko sabiedrības uzticēšanos. Savukārt augstākie rādītāji, saskaņā ar šogad publicētiem aptaujas datiem, ir izglītības iestādēm, baznīcai, medijiem, armijai un – Valsts prezidentam. Tas R. Vējoni padara par piemērotu personu, lai par šiem problēmjautājumiem runātu.

Un kaut kādā mērā viņš jau arī cenšas. “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” publicētajā intervijā viņš stāstīja, ka politiķiem būtu jāuzņemas “īsta” atbildība par valsts attīstību, nevis bieži dzirdamā “politiskā atbildība”, kas, tā vien šķiet, neko īsti nenozīmē. Tiesa, prezidents tā arī nekonkretizēja, kā šāds “īstas” atbildības mehānisms varētu izskatīties. Vai viņš pats to zina?

Arī citi politiķi problēmu atzīst un dažkārt ir gatavi uz labi gribētiem simboliskiem žestiem. Piemēram, pērn Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece pavēstīja, ka samazina savu apsardzi un atteiksies no smalkā dienesta automobiļa un arī kopumā savā darbā vēlētos vairot “demokrātiskumu, vienkāršību, cilvēcību”. Tas, nenoliedzami, bija krietni pārliecinošāk nekā priekšteces Solvitas Āboltiņas rīcība. Arī viņa savulaik ir runājusi par sabiedrības un varas nošķirtību un izteikusi nepieciešamību to mazināt. Taču vienlaikus viņa pati ir bijusi spilgta šīs plaisas ilustrācija – ūjinājusi pretī piketējošiem pensionāriem, pēc pēdējām vēlēšanām dīvainā veidā tomēr ieguvusi deputāta vietu un, Saeimas priekšsēdētājas amatā esot, vizināta dienesta automobilī, pamatīgi pārsniedzot ātrumu.

Tomēr ar simboliskiem žestiem nepietiek. Problēma ir krietni nopietnāka. Tas ir stāsts arī par valsts šķērdētiem pavisam reāliem miljoniem, pašlabuma gūšanas “silēm”, nepārskatāmiem varas lēmumiem un palīdzības nepieejamību tiem, kam tā ir ļoti vajadzīga, piemēram, smagi slimiem cilvēkiem. Tas ir stāsts par to, kā iedzīvotāji varētu sajust, ka valsts – tie ir arī viņi paši.

Vienlaikus ir jāatzīst, ka ne viss sabiedrības cinisms pret valsts vadību ir pašas valsts nopelnīts. Ir arī ļaudis, kas, neapdomīgi ņēmuši kredītus, kurus nespēj atmaksāt, vaino valsti par saviem neveiksmīgajiem lēmumiem. Ir ļaudis, kas izvairās no nodokļu maksāšanas, bet tanī pašā laikā zūdās par bedrainajiem ceļiem un mazajiem pabalstiem. Ir ļaudis, kas vēlas tikai tiesības, taču noraida pienākumus, kas nāk komplektā – tai skaitā pienākumu būt pašiem atbildīgiem par savu dzīvi, domāt ilgtermiņā, nepārdoties par pēkšņi atnākuša “labdara” dāļātiem banāniem.

Citiem vārdiem – varas un sabiedrības attiecības ir divpusējas. Savi pienākumi ir katrai pusei. Tomēr, ja pušu attiecības ir kļuvušas sliktas, lielākais pienākums spert pirmo soli salabšanas virzienā ir tam, kura rokās ir vislielākās rīcības iespējas. Tā ir politiskā vide – partijas, Saeima un valdība -, kuras pārstāvju rokās ir instrumenti, lai mērķtiecīgi un koordinēti radītu kādas pārmaiņas.

Viens uzlabojumu virziens, ko intervijā minēja arī Valsts prezidents, ir saistīts ar prognozējamību un politiķu lēmumu pastāvību. R. Vējonis atzīmēja, ka, strādājot pie budžeta, Latvijas politiķiem ir raksturīgi esošo kārtību mainīt pēkšņi. Tas grauj uzticēšanos valsts institūcijām. “Kurš uzņēmējs ticēs valdībai un parlamentam? Neviens!” sacīja prezidents. “Un tad gadās, ka uzņēmējs izlemj: neinvestēšu Latvijā, bet kādā citā valstī, jo citur ir prognozējamība, citur nodokļu likumi nemainās ik pēc gada.”

Un te nu der atkal atgriezties pie šķietami netveramā atbildības jēdziena. Ja gan valsts, gan sabiedrības pārstāvji vienojas, ka ir kāds process, kas nav gluži optimāls, kā rīkoties tālāk? Ko darīt ar tiem, kas ir šo procesu pieļāvuši?

Skumji reālistiskā atbilde ir – neko, jo tie, kas tā darīja, labāk nevarēja. Ja runa ir par nākamgad ieplānotajām nodokļu izmaiņām, kas skar mikrouzņēmumus, tad nav jau tā, ka šīs izmaiņas būtu bijušas vien kāda ministra iegribas vai nekompetences izpausme. Sociālais budžets ir visai plāns, tajā uzkrājums neveidojas pietiekamā apjomā, ir jāmeklē jauni ieņēmumu avoti. Tas, ka politiska vienošanās par tiem nāk teju vai pēdējā brīdī pirms gadu mijas un uzņēmējiem labu brīdi nav bijis pārliecības, kā tad nākamgad nodokļi būs jāmaksā, protams, nav normāli. Taču pašreizējos apstākļos vienīgā alternatīva būtu bijusi atstāt visu pašplūsmā un noskatīties, kā sociālā budžeta situācija kļūst aizvien sliktāka. Labāku reālistisku alternatīvu trūkums šajā visā laikam arī ir visskumjākais.
Tā tam nebūtu jābūt. Ir iespējami arī citi, lai gan sarežģītāk realizējami, varianti. To zina prezidents, to zina sabiedrība un noteikti arī paši politiķi. Taču citi darītāji, kuri patiešām būtu spējīgi uz citiem variantiem, nepiesakās. Laimes lāča nebūs, ir jāaug pašiem – kā politiķiem, tā sabiedrībai. Ja sabiedrība būs pieaugusi, tā spēs no sava vidus izvēlēties arī pieaugušus politiķus.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *