Raksti

Viedokļi

Piezīmes par “melnumu”

Jānis Buholcs

Publiskajā telpā dzirdami apgalvojumi, ka šo Saeimas vēlēšanu kampaņa esot īpaši agresīva. Nevar noliegt, ka politisko lielgabalu duna pašlaik ir sparīga. Taču vienlaikus der atgādināt, ka ne viss, par ko runā mediji, būtu saistāms ar “kampaņām” tādā nozīmē, kā to raksturo politiķi un politikas vērotāji. Žēlošanās par pretinieku it kā izmantotajām negodīgajām metodēm arī ir politiskas kampaņas veids.

Viedoklis, ka vēlēšanu kampaņa atlikušajos mēnešos būšot netipiski melna, izskanēja, piemēram, telekanāla LNT ziņu raidījumā pagājušajā nedēļā. Šie politologu apgalvojumi no turienes parādījās arī daudzos tiešsaistes medijos. Par melnumu liek domāt kaut vai tas, ka dažādi skandāli izceļas nevis vien dažas dienas vai nedēļas pirms vēlēšanām, bet jau tagad. Var minēt, ka sāncenšu piedurknēs ir savākts ne mazums trumpju, kurus sistemātiski izspēlēt arī atlikušajā laikā.

Nudien nav tālu jāmeklē neseni augsta līmeņa politiski pārmetumi ar ievērojamu rezonansi publiskajā telpā. Piemēram, laikraksts “Dienas Bizness” nesen attīstīja interpretācijas līniju, kurā finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS) tika pasludināta par “mafijas krustmāti”, ar kuras ziņu pēc likvidējamās ABLV bankas naudas tīko maksātnespējas administratori, kā arī notiek citādi brīnumi. Par to, cik laikraksta savirknētie stāsta elementi un no tiem izrietošie pārmetumi ir pārliecinoši un nepārprotami, var diskutēt. Tomēr premjerministrs Māris Kučinskis (ZZS) toreiz žēlojās, ka pret valdību un tās ministriem tiekot organizēta kampaņa.

Cita lieta: kādā sakarā šis it kā biznesa laikraksts nolēma popularizēt “Saskaņas” nosaukto prezidenta amata kandidātu Pēteri Sproģi pat vēl pirms partija viņu šajā statusā oficiāli bija izvirzījusi? Un ne mazāk interesanti ir arī tas, cik daudz dažādiem citiem ar “Saskaņu” saistītiem cilvēkiem “Dienas Bizness” pēdējā laikā devis izteikšanās platformu. Ja tā ir biznesa žurnālistika, tad runa ir par politbiznesu, nevis normālu uzņēmējdarbību. Izskatās gan pēc laikraksta iesaistīšanās kampaņā- taču šī ir nevis melna, bet gluži parasta kampaņa. Tā jau tas pie mums (un ne jau tikai pie mums) notiek, kad mediji pārāk cieši sasienas ar politiķiem.

P. Sproģis savu kandidatūru atsauca. Kritikas, pat naida, plūsma, kas vērsta pret viņu un viņa ģimeni, bijusi pārāk smaga. Šī pretdarbība, “iespējams”, esot bijusi organizēta, pieļāva “Sas­kaņas” premjera amata kandidāts Vjačeslavs Dombrovskis. “Sas­kaņas” pārstāvji, protams, nekādi nespēj saprast, kāpēc gan liela daļa Latvijas sabiedrības šo partiju uztver ar dziļām aizdomām un kāpēc centieni mainīt tās fasādi netiek sveikti ar ovācijām.

Priekšvēlēšanu gaisotnē zīmīga ir arī Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa nepatikšanas ar tiesībsargiem. Viņam tiek pārmesta sais­tība ar nelikumīgu partijas finansēšanu. Vismaz A. Kaimiņa komandas biedri notiekošo interpretē kā nepamatotus pārmetumus, kas cēlušies no dažu biznesmeņu nesaskaņām. Un vēl šis bija izdevīgs brīdis, lai viens otrs pasludinātu, ka tas, cik ātri un bez debatēm Saeima deva piekrišanu A. Kaimiņa aizturēšanai un kratīšanai, nozīmējot neko citu, kā vien pārējo politiķu atriebību “neērtajam” kolēģim. Bet, pat ja tā, tas notikušo padarītu nevis par organizētu “kampaņu”, bet gan vienkārši par radušās izdevības izmantošanu.

Pirms dažām nedēļām šinī pašā slejā jau norādīju uz jēdziena “nomelnošanas kampaņa” visai brīvo un plašo lietojumu publiskajā telpā. Daudziem politiķiem un citām publiskām personām, nonākot kritikas krustugunīs, pret sevi vērstu kampaņu piesaukšana ir teju vai pirmais aizbildinājums un skaidrojums. Tad var sevi parādīt par cietēju un mēģināt novērst uzmanību no pārmetumu būtības.

Dažādas melnas un ne tik tumšas kampaņas, protams, notiek. Taču tikai ar to vien, ka kāds par tādu žēlojas, vēl nepietiek, lai pie­ņemtu, ka patiesi runa ir par sazvērestību. Dažkārt politiķis vai kāda cita publiskā amatpersona nudien ir sastrādājusi ko tādu, par ko ir pienācis laiks atbildēt. Dažkārt “kampaņa” ir iespējama tikai un vienīgi tāpēc, ka viens otrs politiķis vai kāda cita persona savā darbībā pieļauj pārkāpumus.

Arī apgalvojumi, ka šogad ir īpaši melns priekšvēlēšanu laiks, nebūt nav pašsaprotami. Tas viss ir dzirdēts jau iepriekš, tai skaitā pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām. Nav jau tā, ka gluži bez pamata – toreiz arī netrūka daudzveidīgu mēģinājumu likt kāju priekšā konkurentiem. Par “īpaši melnu” kampaņu, starp citu, 2006. gada rudenī žēlojās toreizējais premjerministrs Aigars Kal­vītis. Ironiskā kārtā tas bija “pozitīvisma” kampaņas gads, kad ar partijām it kā nesaistītas organizācijas slavināja politiķus, šādi apejot finansēšanas ierobežojumus.

Vai šogad ar “melnumu” būs kaut kā citādāk? Netīri paņēmieni politikā diemžēl ir norma, un uz to ir jābūt gataviem visiem. Vē­lē­šanas kā tautas gribas izpausme ir demokrātijas stūrakmens, un to regulāri mēģina gūstā saņemt ciniski varas un citu resursu kāri grupējumi. Šis apstāklis paaugstina likmes – gan pašiem politiķiem un partijām, gan arī vēlētājiem. Tieši mums pašiem pēc tam vismaz četrus gadus nāksies sadzīvot ar savas izvēles sekām.

Ir apšaubāmi izdarīt izvēli, ļaujoties netīru triku efektiem publiskajā telpā, bet nepamatoti ir arī nobalsot par kādu aiz žēluma, ka viņš, nabadziņš, tagad kļuvis par kādu – vārdā nesauktu un ar faktiem nepierādītu – melno kampaņotāju upuri.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *