Raksti

Viedokļi

Pērkam dārgāk vai lētāk, tērējam mazāk vai vairāk

Lai arī mēdz teikt, ka nav labi skatīties svešos maciņos, tas tomēr ir tikai cilvēcīgi, ka gribam zināt, pie kura slāņa sevi pieskaitīt. Gan raugoties Latvijas, gan visas Eiropas Savienības (ES) kontekstā.

Eiropas statistikas birojs “Eurostat” regulāri apkopo datus par situāciju ES valstīs, un uz šo pētījumu vairākos sižetos šonedēļ atsaucās arī ziņu portāls lsm.lv. Nedaudz ielūkosimies tajos, un katrs var parēķināt, kā tas attiecas uz viņu.

Portālā salīdzina ienākumus, tēriņus un cenas kopš 2000.gada, kas ir gana liels posms, un jāteic, ka šie skaitļi ir interesanti. Dati rāda, ka Latvijas iedzīvotāji savos izdevumos arvien vairāk tuvojas ES vidējam rādītājam. Ja 2000. gadā faktiskais individuālais patēriņš Latvijā veidoja vien 40% no toreizējā ES vidējā līmeņa, pērn tas jau bija 70%, taču Latvija joprojām ir pēdējā pieciniekā kopā ar Rumāniju, Ungāriju, Horvātiju un Bulgāriju. Abas kaimiņvalstis mums priekšā.

Dati liecina, ka Latvijas mājsaimniecību vidējā pirktspēja kopš 2000. gada ir gandrīz trīskāršojušies, un te nu, šķiet, daudziem būs cits viedoklis. Tiesa, šobrīd grūti atcerēties, cik toreiz pelnījām. Zināmam salīdzinājumam var kalpot minimālās algas apjoms. 2000.gadā tas bija 50 lati jeb 71,14 eiro, šobrīd minimālā alga ir 430 eiro, tātad gandrīz sešas reizes vairāk.

Aprēķinot pirktspējas kāpumu, “Eurostat” statistiķi izmanto nevis eiro, bet mākslīgu maksājumu vienību PPS jeb “purchasing power standard”, kas ļauj sniegt objektīvu rezultātu.

Lai arī pirktspējas līmenis trīskāršojies, Latvijai nav izdevies mazināt nevienlīdzību sabiedrībā, un liela tās daļa cerēto dzīves līmeņa kāpumu neredz. Mūsu valsts problēma tā, ka ienākumu nevienlīdzība visvairāk skar gados vecākos iedzīvotājus.

Statistika rāda, ka kopš 2000.gada mainījusies Latvijas iedzīvotāju izdevumu struktūra. Ja pirms 19 gadiem lielāko daļu no izdevumiem – 25,6% – veidoja līdzekļi pārtikas un bezalkoholisko dzērienu iegādei, tagad, tāpat kā lielākajā daļā Eiropas valstu, pirmajā vietā ir izdevumi par mājokli un komunālajiem maksājumiem. Ar mājokli Latvijā pašlaik maksājam 21% no kopējiem izdevumiem, pārtikai tiek tērēti gandrīz 18% , bet trešajā vietā ar 12 procentiem ir izdevumi transportam. Salīdzinoši ES vidēji pārtikai izlieto ap 12% no izdevumu apjoma, bet otrajā vietā ar 13% ir izdevumi transportam.

“Eurostart” pētījums rāda arī cenu atšķirību precēm un pakalpojumiem, nebūt ne visu preču cenas Latvijā no vidējā ES rādītāja atšķiras vienādi. Piemēram, apģērbi un apavi Latvijā maksā dārgāk nekā ES vidēji, kam piekritīs vai ikviens, kurš apceļojis citas Eiropas valstis un iegājis apģērbu, apavu veikalos. Lai arī mums šķiet, ka daudz naudas tērējam mājoklim, veselībai, dati rāda, ka izdevumi par mājokli, veselības aprūpi un izglītību Latvijā ir būtiski zemāki nekā daudzās citās ES valstīs. Piemēram, izdevumi par mājokli un komunālajiem maksājumiem Latvijā 2017. gadā veidoja vien 55% no kopējā ES līmeņa, bet par veselības aprūpi – 46%.

Jaunākie „Eurostat” dati rāda, ka pārtikas cenu ziņā tuvojamies vidējam Eiropas cenu līmenim. Ja pirms 19 gadiem Latvijā pārtikas un bezalkoholisko dzērienu cenas veidoja ap 60% no vidējā ES līmeņa, pērn tie jau bija 93% jeb ļoti tuvu vidējam līmenim. Turklāt, piemēram, piens, siers un olas Latvijā ir dārgākas nekā vidēji Eiropā un 2018. gadā pārsniedza vidējo cenu līmeni par 7%. Savukārt gaļa no pamatproduktiem ir lētāka, un tās cena veidoja ap 76% no vidējās cenas Eiropā.

Cenas vidēji kā Eiropā, bet saņemam mazāk. Te pārdomas rosinošs ir Latvijas Bankas ekonomista Mārtiņa Bitāna teiktais, ka Latvijā iedzīvotāji saņem četras reizes zemāku algu nekā Vācijā: “Vai mums ir četras reizes sliktāki cilvēki? Nē, bet atbilde tajā, ka preces ar zemu pievienoto vērtību neļauj paaugstināt labklājības līmeni valstī. Ja Vācijā pārdod “Mersedesus”, Latvijā galvenā eksportprece ir koksne. Lai varētu maksāt lielākas algas, mums no šīs tā dēvētās “pirts slotu” ekonomikas jāpāriet nākamajā līmeni, jāsāk ražot sarežģītas preces ar augstu pievienoto vērtību, tikai tas ļaus kāpināt algas.”

Starp citu, šis apgalvojums aktuāls kļuvis pēdējā laikā, kad valdībā sāk runāt par minimālās algas celšanu līdz 500 eiro, un te ekonomisti norāda, ka šobrīd Latvijā darba ražība netiek līdzi algu kāpumam.

Iepriecinošs nav arī M. Bitāna apgalvojums, ka starptautiskās konkurētspējas ziņā Latvija ir starp vājākajām eiro zonas vals­tīm un ar pašreizējiem attīstības tempiem Eiropas turīgāko valstu pārticību nekad nesasniegsim. Ko darīt?

Viņš norāda, ka visa pamats ir izglītības līmenis: “Bez izglītības kvalitātes celšanas ilgtspējīgs labklājības uzlabojums nav iespējams. Te atkal kā piemēru varam ņemt Igauniju, kas visos izglītības līmeņos ir krietni priekšā Latvijai. Var teikt, ka igauņi šajā labklājības vilcienā jau ir iekšā, bet latvieši skrien pakaļ, un ir jautājums – vai paspēsim noķert un pietuvoties kaimiņiem? Ja neinvestēsim izglītībā, pēc 20 – 30 gadiem atšķirība atalgojuma ziņā starp abām valstīm būs tik liela, ka mūsu bērni un mazbērni nebrauks strādāt uz Lielbritāniju, Norvē­ģiju, bet uz Igauniju, kur jau sen sapratuši, ka labklājība ir cieši sai­s­tīta ar izglītību.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *