Raksti

Viedokļi

Pazudušie pilsoņi

Jānis Buholcs

Nupat notikušajās Saeimas vēlēšanās ir bijusi vēsturiski zemākā vēlētāju aktivitāte – nobalsoja tikai 54,6 procenti balsstiesīgo. Tātad mazliet vairāk nekā puse pilsoņu ir pieņēmusi lēmumu, kas skars it visus. Pilsoņu intereses kritums par vēlēšanām ir satraucošs signāls.

Vēlētāju apātija mēdz liecināt par neticību politiskajam procesam vai savai ietekmei uz to. Maza motivācija ir balsot, ja, piemēram, vara tiek uzskatīta par kaut ko tālu esošu, kurai nav lielas ietekmes uz ikdienas dzīvi. Ko tādu tradicionāli izjūt Eiropas Parlaments. Šīs institūcijas vēlēšanās ar pilsoņu aktivitāti neizceļas, un pēdējās vēlēšanās, kas notika 2014. gadā, sasniedza savu visu laiku zemāko rādītāju – piedalījās tikai 42,54 procenti eiropiešu.

Par nacionālo parlamentu turpretī nevarētu teikt, ka tā darbību pilsoņi nejūt. No parlamenta darba tiešā veidā ir atkarīgs ļoti daudz kas, valsts budžetu ieskaitot. Var minēt, ka balsot neaizgājušie tādā gadījumā netic parlamenta spējai kaut ko būtiski uzlabot. Netic, ka vēlēšanu iznākums varētu ko mainīt uz labo pusi.

Pirms teju vai katrām vēlēšanām regulāri ir dzirdama skaļa retorika, ka situācija ir “vēsturiska” un ka uz spēles likts ir ļoti daudz kas – visu valsti ieskaitot. Turklāt dramatiskums šajā ziņā ar laiku, šķiet, tikai pieaug. Tas, kas pirms gadiem desmit izklausījās kā liels drauds, tagad izskatās tikai tādi ziediņi pret to, ar ko saskaramies pašlaik. Tagad bija dzirdami atgādinājumi ne tikai par ārēju apdraudējumu, ko raisa pašreizējā starptautiskā situācija Krievijas sakarā, bet arī par iekšēju krahu. Tāds būtu iespējams, ja pie varas tiek tie, kuriem gribas salauzt esošo kārtību, taču nepietiek spēju izveidot vietā ko labāku. Šo vēlēšanu kampaņas nudien solīja vērā ņemamas pārmaiņas valstī. Uz kuri pusi – tas jau ir cits jautājums. Taču pat šāda neskaidrība nav mobilizējusi vēlētājus.

Zemā balsotāju aktivitāte varētu nozīmēt, ka mums sabiedrībā ir liela problēma ar pilsoniskās izglītības jautājumiem. Vēlētāji, kuri masveidā neizmanto iespējas ietekmēt valsts attīstības gaitu, apdraud demokrātiskās sistēmas pamata ideju. Šī ideja ir, ka pilsoņi izvēlas savus priekšstāvjus, kuri darbojas ar vēlēšanās iegūtu mandātu. Turklāt šīs tiešām nebija vēlēšanas, kurās “nav, par ko balsot”. Sarakstu bija daudz, tie bija ļoti atšķirīgi gan formas, gan satura ziņā. Provizoriskais Saei­mas sastāvs rāda, ka nākamajā sasaukumā aptuveni divas trešdaļas deputātu tur būs pirmo reizi. Visām pašreizējās valdošās koalīcijas partijām būs mazāk deputāta vietu nekā līdzšinējā Saeimā. Vēlētāji gribēja kaut ko jaunu – vismaz jaunas sejas – un arī dabūja.

Ko grib tie, kas vēlēšanu dienā palika mājās? Labāk dzīvot vēlas itin visi, taču bez iesaistīšanās politiskajā procesā ir mazākas iespējas sagaidīt, ka situācija attīstās tajā virzienā, kurā vēlētājs grib. Ja vien nav tā, ka vēlētājs domā – jo sliktāk, jo labāk.
Vēlēšanu situāciju varētu būt ietekmējušas arī izmaiņas veidā, kā cilvēki gūst politisko informāciju. Agrāk centrālā loma šajā procesā bija masu medijiem. Dažas avīzes, daži televīzijas kanāli un radiostacijas bija nozīmīgākais avots, kur varēja uzzināt par kandidātiem un sekot līdzi ekspertu komentāriem. Tagad informācijas avotu skaits ir krietni paplašinājies, katrs politiķis un pilsoniskais aktīvists var makšķerēt savu auditoriju sociālajos medijos, vismaz daļēji apejot masu mediju veidoto informācijas filtru. Jo vieglāk pilsoņiem veidot personalizētas informācijas telpas, kurās ir tikai viņus interesējošas ziņas no viņiem simpatizējošiem avotiem, jo lielāka iespēja ir nonākt “informācijas burbulī” – iegūt sajūtu, ka visi apkārt domā tāpat kā es, tanī pašā laikā neapzinoties, ka tepat blakus esošajam cilvēkam ir pavisam citi informācijas avoti un cita izpratne par procesiem. Bet, ja man apkārt ir pilns ar satraucošiem viedokļiem par to, kas notiek ar valsti, tas nenozīmē, ka ko līdzīgu redz arī citi.

Tomēr, lai kādā burbulī katrs no mums arī dzīvotu, no atgādinājumiem par vēlēšanām izvairīties bija grūti. Cits jautājums ir, kurš šādiem aicinājumiem atsaucas un kurš ne. Ir iespējama arī situācija, ka pilsonis visu savu politisko enerģiju izliek tiešsaistes diskusijās, taču to iznākums ir lielāka vilšanās politiķos un ekspertos un neticība viņu izteikumiem, tā arī rodas nevēlēšanās tajā visā iesaistīties ar savu pasi. Šis, protams, ir tikai minējums, taču tas ir kaut kas, ko būtu nepieciešams izpētīt sīkāk.

Vēlētāju aktivitātes kontekstā pašlaik īpaši neiederīgi izklausās šur tur dzirdamie pārmetumi pilsoņiem, kuri balsoja par tām partijām, kas procentu barjeru nepārsniedza. Daži eksperti metas mācīt, ka pareizāk būtu bijis šos balsu tūkstošus atdot par tiem “mazākajiem ļaunumiem”, kuri tomēr iekļuva parlamentā. Tā ir augst­prātība – pasludināt, ka problēma ir tie vēlētāji, kas balsoja par sev tīkamāko partiju un neiesaistījās šo ekspertu vienpersoniski iecerēto sapņu koalīciju stutēšanā.

Nē, īstā problēma ir tāda, ka mums trūkst veselu 45 procentu Latvijas pilsoņu balsu. Viņi ir jāmeklē rokā, un jāsaprot, kas ar viņiem noticis.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *