Raksti

Viedokļi

Pazudušie krīzes risinājumi

Sallija Benfelde

Valstis atšķiras ne tikai ar “Covid-19” inficēto skaitu, bet, protams, arī ar cilvēku ieradumiem un tradīcijām. Pamata noteikumi vīrusa laikā visās valstīs ir vienādi, tomēr risinājumi atšķiras, tāpat kā rezultāti. Raugoties, kā valdība un krīzes komiteja strādā t.s. “otrā viļņa” ārkārtējā situācijā, atziņas, manuprāt, ir divas. Pirmā – vasarā tā īsti nav tapis rīcības plāns A, nerunājot jau par plānu B vai C. Otrā atziņa – risinājumos trūkst radošas pieejas, turklāt politiķi un ierēdņi laikam taču neredz vai neinteresējas, kā līdzīgos apstākļos rīkojas valstīs, kurās atrastie risinājumi darbojas labi.

Piemēram, jezga ap saimniecības preču veikaliem pārsteidza, jo nebija taču grūti paredzēt, ka, daļu veikalu slēdzot, palielināsies apmeklētāju skaits tajos, kuri drīkstēja strādāt, bet uzņēmēji slēgto veikalu dēļ cietīs zaudējumus. Jau pavasarī, piemēram, Berlīnē (un ne tikai tur) arī pārtikas veikalos ielaida tikai zināmu skaitu cilvēku. Skaits tika aprēķināts pēc veikala tirdzniecības telpu lieluma kvadrātmetros, pieejamais iepirkšanās groziņu vai ratiņu skaits atbilda tam cilvēku daudzumam, kāds vienlaikus drīkstēja atrasties veikala telpās. Pie ieejas rindu kontrolēja veikala apsardzes darbinieki. Dažbrīd pie veikaliem uz ielas izveidojās garas rindas, bet pircēji ar to rēķinājās. Latvijas lielajos veikalos ir apsardze, kura var uzņemties šo funkciju, savukārt mazajos veikalos, kuros apsardzes nav, tāpat var samazināt groziņu vai ratiņu skaitu, pie ieejas izlikt visiem labi redzamu un salasāmu uzrakstu, bet pašvaldības policija var veikt reidus, lai pārbaudītu, kā šie noteikumi tiek ievēroti. Mazās pilsētās tas, protams, ir vienkāršāk, bet domāju, ka nepieciešamības gadījumā lielajās pilsētās varētu iesaistīties arī Valsts policijas darbinieki. Tiesa, ir kāds “bet” – proti, iekšlietu ministrs ir paudis, ka Valsts policija neiesaistīsies šādās akcijās. Ārkārtējās situācijas apstākļos šo ministra nevēlēšanos gan var labot ar Ministru kabineta rīkojumu.

Daudzviet pasaulē tie, kuri negribēja stāvēt tādās rindās, izvēlējās preces pasūtīt internetā. Arī Latvijā pieaug pasūtījumu skaits internetā, bet ņemšanās ap veikaliem tā arī vēl nav beigusies. Līdzīgi ir ar kafejnīcām un restorāniem. Kā zināms, ēdienu ir atļauts ņemt līdzi, daudzviet to var pasūtīt arī internetā. Ir valstis, kuras tomēr atļauj zināmam cilvēku skaitam, kas tiek rēķināts pēc kvadrātmetriem, vienlaikus uzturēties restorānu telpās, ja galdiņi ir izvietoti trīs metrus viens no otra un tos ierobežo stikla vai kāda cita “neelpojoša” materiāla sienas. Tiek regulēts arī cilvēku skaits pie galdiņa un cik ilgi apmeklētāji var uzturēties restorāna telpās. Pēc tam telpas tiek vēdinātas, galdi, krēsli un cits aprīkojums tiek dezinficēts. Protams, mazās telpās tas ir gandrīz neiespējami, varbūt uzņēmējam tas nebūs izdevīgi un restorāns vai kafejnīca nolems strādāt tikai vakaros, tikai sestdienās un svētdienās utt. To rēķina katrs uzņēmējs, bet tas tomēr nav tas pats, kas visu absolūti aizliegt. Līdzīgi ir ar āra terasēm, kurās varētu atļaut uzturēties zināmam skaitam cilvēku zināmu laiku, ja tiek izveidots kaut kas līdzīgs teltīm vai nojumēm, ko mēdz dēvēt par “siltumnīcām”. Ziemas arī pie mums ir kļuvušas siltākas, varbūt āra nojumes, kurās cilvēki gribētu iedzert kafiju un pamieloties ar kādu maizīti, būtu kaut neliels atbalsts restorānam vai kafejnīcai.

Neapšaubāmi – tas, cik ātri tiksim ārā no ārkārtējā stāvokļa un cik cilvēku zaudēsim, ļoti lielā mērā ir atkarīgs no mums pašiem. Tomēr arī lēmumiem par ierobežojumiem un problēmu risinājumu būtu jābūt saprotamiem un līdz galam saprastiem arī pašiem lēmumu pieņēmējiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *