Raksti

Viedokļi

Patriotisma nedēļa, mēnesis, gads

Jānis Gabrāns

Novembris ir laiks, kad patriotisms uzvirmo īpaši. Svinama Lāčplēša diena, Valsts proklamēšanas svētki. Cilvēki tiek aicināti nēsāt sarkanbaltsarkanās lentītes, tiek rādītas patriotiskas filmas, dziedātas patriotiskas dziesmas. Bet pēc tam? Uzreiz metamies Ziemassvētku reklāmu un dāvanu pirkšanas drudzī, patriotismu noliekot malā līdz nākamajam gadam. Nu varbūt uz īsu brīdi izvelkot to ārā 4.maijā. Kā vajadzētu runāt par patriotismu?

Cēsnieks Renārs Sproģis, kurš cēsnieku patriotismu vairojis, rīkojot sveču iedegšanu Latvijas kontūrā Pils parkā, atzīst, ka ir jauki, ja ir svētki, kas paceļ patriotisma sajūtu, bet to nevar ielikt mērogā – patriotisma nedēļa: “Tam jābūt nepārtraukti, taču rodas sajūta, ka nav skaidrības, kā par to runāt, ko izcelt, kam likt uzsvarus. Man patika cēsnieces Kristīne Gertneres – Celmas rakstītais komentārs feisbukā: “Es nevaru beigt domāt, kā­pēc ir tā, kamēr nācijas identitātes balstu – brāļu Kaudzīšu, Kārļa Skalbes, Eduarda Veiden­bauma – memoriālie muzeji velk nožēlojamu eksistenci, Latvijas simtgades svinībās piecu gadu laikā plāno iztērēt 60 miljonus eiro?”

Te labs piemērs, ka mums trūkst izpratnes par mūsu vēsturi. Šie cilvēki taču veidoja mūsu nāciju, tās nacionālo apziņu, nācijas identitāti, ja neturēsim cieņā viņus, ja noteiksim citas prioritātes, nekā arī nebūs. Manuprāt, šādu cilvēku piemiņas uzturēšana ir vis­īstākais patriotisms. Un tam jābūt ne tikai šo muzeju darbinieku patriotismam, strādājot par esošo samaksu, jo viņi, manuprāt, to dara, tiešām patriotisma virzīti, bet tam jākļūst par valsts prioritāti.

Taču nereti nākas secināt, ka pie mums notiek tāda kā patriotisma atražošana. Tiek dabūta valsts vai Eiropas nauda, lai uzņemtu dokumentālo vai spēlfilmu, taču saturs paliek otrajā plānā, priekšā izvirzās citas vērtības. Nenolie­dzu, ir vajadzīgas spēlfilmas, dokumentālās filmas, bet tām jābūt ar pienesumu, un arī tas nevar būt tikai patriotisma nedēļas laikā.

Ceļš uz patriotismu jāsāk no abām pusēm, no valsts, kam jādomā par savu tautu, un no katra cilvēka. Te nerunāšu tikai par attieksmi pret valsti, tās simboliem, bet pret katru līdzcilvēku. Ja būsim vienaldzīgi, ja vienkārši paiesim garām cilvēkam nelaimē, par kādu patriotismu varam runāt? Latvija taču esam mēs paši, tas nav kaut kas tāls un nezināms.

Laikam jau nav moderni būt patriotam. Ir jau moderni uztetovēt tautisko rakstu, nopirkt aproci ar Lielvārdes jostu vai kādu latvisku zīmi, bet ar to taču nekas nesākas un nebeidzas. Nav, kas nodrošina turpinājumu.

Latvijas vēsturē un arī mūsdienās ir cilvēki, ar kuriem varam lepoties, taču īsti neceļam godā ne vienus, ne otrus. Par Latvijas brīvību kritušos varoņus atceramies vien tad, kad ir kāds notikums. Mēs esam akciju valsts, un tas ir bēdīgi. Ieguldām līdzekļus, lai atzīmētu Cēsu kauju gadadienu, taču kapu plāksnes šiem karavīriem nav, dažiem nav pat kapu kopiņas, jo padomju laikā tās tika izdemolētas, nolīdzinātas. Bet nauda piemiņas atjaunošanai nav paredzēta. Turki, vācieši savu kritušo piemiņas vietu uzturēšanai naudu atvēl, mēs – ne.

Mums ir patriotisma nedēļa, kad mācām, kā šajā laikā pareizi nēsāt sarkanbaltsarkano lentīti, kas, protams, ir jāstāsta, bet pēc tam tas viss aizmirstas. Taču cilvēkiem vajadzīgs kaut kas vairāk, viņi grib būt kaut kam piederīgi. To liecina kaut vai tie tūkstoši, kas piedalās Cēsu 11. novembra sveču likšanā Pils parkā. Grib būt piederīgi šai valstij, bet valsts to neveicina.

Valstiski būtu jādomā, lai cilvēki justos vajadzīgi Latvijai, lai te būtu labi dzīvot, lai cilvēki jūt, ka par viņiem domā, tad arī gribēs maksāt nodokļus. Patiesībā viss ir vienkārši, taču, kamēr mums patriotisms būs vien nedēļas akcija, uz lielām pārmaiņām nevaram cerēt.”

Nedaudz skarbi, bet patiesi. Var jau valsts vadītāji šajā laikā teikt kvēlas runas, spēlējoties ar patriotiskām frāzēm, bet, ja tauta redzēs, ka paši tautas priekšstāvji sirdī nav patrioti, mums pietrūks lepnuma par savu valsti.

Skaidrs, ka šobrīd mūs varbūt gaida patriotiski ilgāks laika posms, sagaidot valsts simtgadi. Pieļauju, ka šajā laikā vairāk runās par nacionālo, par tautas un valsts vēsturi, valsts veidotājiem, bet ir bažas, vai pēc tam, kad svētki būs garām un miljoni iztērēti, neieiesim vēl klusākā fāzē, kad patriotisms tiks nolikts tālu stūrī. Tāpēc jāizmanto šis laiks, lai sasmeltos patriotismu, un varbūt tad arī turpmāk šī dzirkstelīte cilvēkos nenodzisīs.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *