Raksti

Viedokļi

Partijām gribas naudu

Jānis Gabrāns

Viena no pēdējā laika aktualitātēm, kas izpelnījusies plašu sabiedrības uzmanību, ir iecerētie grozījumi “Politisko organizāciju (partiju)
finansēšanas likumā”, kas paredz no 2020.gada 1.janvāra būtiski palielināt valsts budžeta finansējumu politiskām partijām.

Sabiedrības iniciatīvu portālā “Manabalss.lv” tika iesniegta iniciatīva atlikt partiju finansējuma pieaugumu līdz nākamās Saeimas ievēlēšanai, nedēļā un dažās dienās tika savākti nepieciešamie 10 000 paraksti, lai iniciatīvu iesniegtu Saeimā.

Iniciatīvas iesniedzējs Jānis Jēkabsons norāda, ka likumprojekts tiks skatīts Saeimā steidzamības kārtībā kopā ar valsts budžetu, kas nozīmē, ka kvalitatīvām diskusijām nebūs atvēlēts pietiekami laika: “Lai arī likumprojekta mērķis ir mazināt politisko partiju atkarību no sponsoriem, uzskatām, ka šāda sasteigta, uz jau esošo Saeimu attiecināma kārtība neveicinās sabiedrības uzticību valsts pārvaldei, iznīcinās politisko konkurenci starp Saeimā ievēlētajām un citām partijām, kā arī būtiski samazinās jaunu politisko spēku ienākšanu politikā. Uzskatām, ka nepārdomāta, tikai divos lasījumos steidzamā kārtā virzītā iniciatīva par finansējuma palielināšanu politiskām partijām, nevērtējot citas būtiskas prioritātes un likumos noteiktās saistības, neliecina par atbildīgu attieksmi pret nodokļu maksātāju naudu. Turklāt, balsojot par finansējuma palielināšanu pašiem sev, jau sākot ar nākamā gada 1.janvāri, nesagaidot jaunas Saeimas vēlēšanas, politiķi riskē nonākt interešu konfliktā, kas degradēs politisko vidi Latvijā. Kamēr nav izpildīti vēlētājiem dotie solījumi, kamēr netiek pildīti likumos paredzētie pienākumi paaugstināt algu pedagogiem un medmāsām, politiskās partijas nedrīkst pašas sev piešķirt avansu uz vēlētāju uzticības rēķina. Demokrātijas vārdā aicinām apturēt šī likumprojekta virzību un atgriezties pie kvalitatīvām diskusijām partiju finansēšanas modeļa pilnveidošanai!”

Politologs Filips Rajevskis, lūgts komentēt lielo aktivitāti, norāda, ka tas bija sagaidāms, jo šajā laikā uzmanības centrā ir vairākas lietas: veselības finansējums, izglītības finansējums un partiju finansējums. “Starp šīm izvēlēm ir skaidrs, kura izvēle gūs lielāku sabiedrības ievērību. Lemjot par finansējuma palielināšanu sev, nepildot solījumus citās jomās, savākt desmit tūkstošus parakstu nebija grūti.

Varbūt politiķi saprot, ka šis nav īstais brīdis par to runāt, bet viņi arī baidās, ka, pieņemot šos grozījumus ar novēlošanos, viņi paši neievēros šos likumus, tāpat kā tas noticis medicīnas darbinieku gadījumā. Jo pirms vēlēšanām kāds koalīcijas partneris, populistisku apsvērumu vadīts, var pateikt, ka to tomēr nevajag. Tāpēc šis ir brīdis, kas jāizmanto, un, protams, ka partijām gribas naudu,” saka politologs.

Uz jautājumu, vai opozīcijas partijas šobrīd nevar savākt bonusa punktus, nostājoties pret šiem grozījumiem, F. Rajevskis atbild ar pretjautājumu: “Vai tad viņi nesaņem šo naudu? Neesam dzirdējuši, ka opozīcija ļoti skaļi iebilstu. Jā, ir pa kādam iebildumam, bet kopumā tos dzird maz, tāpēc var teikt, ka politiskās opozīcijas šim jautājumam nav, ir tikai sabiedrības opozīcija.”

Viņš piekrīt, ka nepieciešams sakārtot partiju finansēšanas jomu un kopumā nav sliktākais lēmums partijas finansēt no valsts: “Taču lietām jābūtsabalansētām, viss jāskatās kopumā. Viens ir no budžeta piešķiramā nauda, otrs – kur to drīkst tērēt, trešais – atbildība par politiku, ko partijas veido. Pašreiz ir sajūta, ka šī atbildība kaut kur izkūpējusi. Tad vēl, cik drīkst ņemt no privātajiem, kāda atbildība par to, ja nauda no privātajiem tiek ņemta nelegāli, vai gadījumos, ja politiķi iesaistās karteļos. Jāsaprot, ka nevienu karteli nevar izveidot bez politiskās pat­ronāžas.”
Kādā intervijā politoloģe, domnīcas “Providus” direktore Iveta Kažoka norādījusi, ka nav pareizi partijām Latvijā dot tikpat lielu finansējumu cik Lietuvā un Igaunijā, nesagaidot tikpat lielu biedru skaitu. Abās kaimiņvalstīs lielākajām politiskajām partijām ir 15–20 tūkstoši biedru, savukārt Latvijā tās nespēj pulcēt vairāk par dažiem tūkstošiem.

Filips Rajevskis gan norāda, ka modernajā politikā daudzskaitlīgas partijas ir vakardiena: “Partijas šobrīd vairāk ir interešu kopas, kuras pārstāv cilvēkus ar vienotu izpratni par politiskajiem, ideoloģiskajiem priekšstatiem. Daudz svarīgāks ir nevis partijas biedru skaits, bet tas, kā politiķi tur solījumus. Lai nav situācija kā pēc pēdējām vēlēšanām, kad politiķi solīja vienu, bet dara otru. Tas grauj uzticību politiskajām partijām, un nav nozīmes, vai tajā ir 500 vai 5000 biedru.”

Politologs ir pārliecināts, ka šo grozījumu pieņemšanu tomēr neatliks, lai kāda ir sabiedrības ažiotāža: “Ir divas versijas – to pieņems piedāvātajā versijā vai ieviesīs kādu pakāpeniskumu finansējuma atvēlēšanā. Proti, maksimumu nepiešķirs no nākamā gada, bet, ik gadu pakāpeniski palielinot, maksimumu sasniegs pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *