Raksti

Viedokļi

Par valodu, attīstību un līdzsvaru

Jānis Buholcs

Ar reformām Latvijas izglītības nozarē pie mums iet grūti. To parāda arī norises, kas skar Latvijas augstākās izglītības starptautiskās konkurētspējas veicināšanu. Pārlieku satraucoties par iespējamajāmatkāpēm esošajā valsts valodas regulējumā, politiķi ignorē plašākus procesus, kas vartraucēt augstākās izglītības un zinātnes jomas attīstībai Latvijā.

Valsts valodas lietojums augstākās izglītības iestādēs pašlaik likumā ir regulēts visai stingri. Nav šaubu, ka arī šajā jomā latviešu valodai nepieciešams plašs atbalsts. Valodas attīstībai un statusa uzturēšanai ir ļoti svarīgi, lai valodā varētu izteikt aktuālas un arī sarežģītas idejas – lai latviešu valoda nepaliktu tikai saziņai ķēķa sarunu līmenī. Taču vienlaikus ir svarīgi augstākās izglītības jomu padarīt atvērtāku starptautiskajai mijiedarbībai un veicināt tās starptautisko konkurētspēju. Vai pašreizējais valodas politikas regulējums to veicina?

Pērn toreizējā Saeimas deputāte Ilze Viņķele bija sagatavojusi priekšlikumus, kas mudināja no Augstskolu likuma svītrot prasību, ka valsts dibinātās augstskolās studijas būtu īstenojamas tikai valsts valodā. Likums gan paredz arī izņēmumus – ja studiju programmu apgūst ārvalstu studenti; ja tā ir kopēja studiju programma, un turklāt ne vairāk kā vienu piektdaļu no studiju programmas kredītpunktu apjoma arī tagad drīkst īstenot Eiropas Savienības oficiālajās valodās.

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija pagājušajā mēnesī I. Viņķeles priekšlikumu neatbalstīja un vienojās, ka pārāk lielas brīvības došana augstskolai šajos jautājumos atstās būtiski negatīvu iespaidu uz valsts valodu.
Vēl kāda I. Viņķeles ideja, kas sastapusies ar pretestību, – atļaut Latvijas augstskolās akadēmiskajos amatos tikt ievēlētiem mācībspēkiem, kas nezina valsts valodu augstākajā līmenī. Šādiem mācībspēkiem viņa piedāvāja dot divus gadus, kurā valodu apgūt.

“Akadēmiskie amati ir, sākot no asistenta līdz profesoram. Vai mums ir vajadzīgi asistenti, lektori, docenti, asociētie profesori, kas acīmredzot nav nekādi pasaules spīdekļi un vēl turklāt nerunā valsts valodā?” pagājušajā mēnesī Saeimas komisijas sēdē jautāja izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis. Viņš ir gatavs pieņemt, ka uz diviem gadiem no valsts valodas zināšanu prasībām atbrīvo tikai profesorus, kas ir augstākā līmeņa akadēmiskais personāls.

Šis ir tas brīdis, kurā valodas sargāšana kļūst par šaušanu pašiem sev kājās. Ja runa ir par pirmo grozījumu ideju – atteikšanos no prasības valsts augstskolās studijas īstenot tikai valsts valodā –, tur vēl ir pamats diskusijām. Pirmām kārtām būtu jāsāk ar datu un pieredžu apkopošanu par to, cik ļoti esošā kārtība pašlaik traucē Latvijas augstskolām attīstīties. Vai iespēja piektdaļu studiju programmu realizēt kādā no Eiropas Savienības valodām ir par maz? Varbūt vajag vairāk? Vai ir vēl kāds risinājums, kas ļautu augst­skolām efektīvāk darboties starptautiskā vidē bez tik radikāla soļa kā valsts valodas prasību atcelšana pavisam?

Taču, kas attiecas uz vēlēto akadēmisko personālu un viņu valodu zināšanām, tad tur jau tagad redzams, cik esošā situācija ir pretrunā ar Latvijas augstākās izglītības un zinātnes attīstību. Ja ievēlēt var tikai valsts valodas zinātājus, tas nozīmē mazāku iespēju, ka pie mums nebrauks ārvalstu mācībspēki – ne “spīdekļi”, ne “nespīdekļi”. Kāpēc gan lai kāds ārvalstu docents vai asociētais profesors gribētu strādāt Latvijas augstskolā, kur tam jau no pirmās darba dienas prasa spēju saprasties latviski, ja viņš var kandidēt amata konkursā citā valstī, kur šādu prasību nav?

Šāda valodas politika būtiski samazina konkurenci Latvijas mācībspēku starpā. Padarot mūsu augstskolas mazāk saistošas ārzemju mācībspēkiem, mazākas prasības tiek izvirzītas arī vietējiem. Protams, ne jau tikai Latvijas augstskolās var atrast profesorus ar visai šķību izpratni par zinātni un visai apšaubāmu devumu studentiem. Taču konkurences stiprināšana ir viens no veidiem, kā ļaut augstskolām ar šo problēmu cīnīties. Sanāk, ka valodas zināšanu prasība pašlaik sargā mūsu mācībspēkus, kam nav jāpierāda sava varēšana sacensībā ar ārzemju kolēģiem.

Turklāt jāuzsver, ka ārvalstu mācībspēku piesaistes atvieglošanai diezin vai būtu graujoša ietekme uz valsts valodas statusu. Kā jau iepriekš minēts, jau pašlaik likums atļauj daļu programmas satura realizēt svešvalodās. No ārvalstīm piesaistītos mācībspēkus var piesaistīt šo daļu nodrošināšanā.

Latvijai nevajadzētu domāt, ka mēs ar savu valodu esam unikālā pozīcijā un ka izaicinājumi, ar kuriem sastopas valodas globalizācijas apstākļos, mūs skar tādā veidā, ka citu valstu pieredze mums palīdzēt nevar. Tepat kaimiņos, Igaunijā, ir Tartu Universitāte – viena no labākajām augstskolām Centrālajā un Austrumeiropā. Tur uz akadēmiskajiem amatiem var pretendēt arī speciālisti, kas igauņu valodu nezina. Tas noteikti nav vienīgais iemesls, kāpēc šī universitāte spējusi piesaistīt starptautiska līmeņa zinātniekus, kuri savukārt ceļ augstskolas līmeni, taču ir arī skaidrs, ka turienes valodas politika šinī procesā palīdz.

Neviena no Latvijas augstskolām līdz Tartu Universitātes līmenim pagaidām nespēj aizsniegties. Prasīgākie un ambiciozākie vietējie studenti tikmēr meklē izglītības iespējas ārpus valsts – izglītības piedāvājums un līmenis ir vēl viens emigrācijas dzinējspēks. Daļa no viņiem atrod labu darbu ārzemēs, un motivācija atgriezties var mazināties. Arī šāds efekts var būt tam, kas tiek uzdots par valsts valodas sargāšanu. Taču tas nav ne valodas, ne tās lietotāju, ne Latvijas interesēs. Ir jāmeklē līdzsvars.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *