Raksti

Viedokļi

Par solidaritāti un sabiedrības šķelšanu

Sallija Benfelde

Karš Ukrainā, inflācija un okupācijas laika pieminekļu nojaukšana sabiedrību diemžēl nevieno un nepadara vienotāku un, iespējams, arī līdzjūtību nevairo.

Arī sarunas par valdības veidošanu, kur, izrādās, lielais jautājums esot par solidaritāti – proti, visiem esot jāatbild par visiem, bet nākamajam premjeram patiesībā esot jāatbild par visu, vairāk izklausās pēc šantāžas un iemeslu meklēšanas, lai vai nu valdību veidotu ar citu premjeru, vai arī “ietirgotu” pēc iespējas vairāk dažādu labumu un privilēģiju. Protams, var jau piesaukt atbildību par valsti, par godaprātu un līdzīgām lietām, bet, manuprāt, ir vērts atcerēties pagājušā gadsimta sākumā Rīgā dzimušā filozofa un domātāja ar pasaules vārdu Jesajas Berlina savulaik rakstīto par aizspriedumiem: “Nav daudz tādu ideju, kuras būtu nodarījušas vairāk ļaunuma nekā indivīdu vai grupu (vai cilšu, valstu, nāciju vai baznīcu) pārliecība, ka tieši viņiem pieder vienīgās īpašumtiesības uz patiesību, it sevišķi attiecībā uz to, kā jādzīvo, kādam jābūt un kas jādara –, un tie, kuri par to ir citādās domās, ir ne vien maldīgi, bet arī ļauni vai plānprātīgi, tāpēc tos nepieciešams ierobežot vai izolēt. Tā ir baisa un bīstama iedomība – uzskatīt, ka taisnība ir tikai tev vienam; ka tev pieder maģiska acs, kura redz patiesību, un ka citiem nevar būt taisnība, ja viņi tev nepiekrīt. Tā rada pārliecību, ka tautai, baznīcai vai visai cilvēcei ir viens un tikai viens mērķis, un tas atsver jebkādas ciešanas (it sevišķi no citu cilvēku puses), ja vien šis mērķis tiek sasniegts, – “cauri asiņu jūrai uz Mīlestības valstību” (vai tamlīdzīgi), kā teica Robespjērs, un tam svēti ticēja Hitlers, Ļeņins, Staļins un, uzdrošinos sacīt, reliģisko karu vadoņi cīņās starp kristiešiem un musulmaņiem vai starp katoļiem un protestantiem. Pārliecība, ka pastāv tikai viena vienīgā pareizā atbilde uz galvenajiem jautājumiem, kuri ir nodarbinājuši cilvēci, un ka šī atbilde ir viņa rokās – vai Vadoņa rokās –, ir izlējusi asiņu jūras, tomēr nav novedusi pie Mīlestības valstības, un tas nemaz nav iespējams: pastāv daudzi dzīves, ticības un uzvedības veidi, un tīrās zināšanas, ko dod vēsture, antropoloģija, literatūra, māk­sla, tieslietas, skaidri parāda, ka kultūru un raksturu atšķirības sak­ņojas tikpat dziļi kā līdzības (kas cilvēkus dara cilvēciskus), un ka šī bagātīgā daudzveidība nepadara mūs nabagākus; zināšanas par to atver prāta (un dvēseles) logus un dara cilvēkus gudrākus, patīkamākus un civilizētākus; turpretī tās neesamība rada iracionālus aizspriedumus, naidu, ķeceru un atšķirīgu cilvēku baismīgu likvidēšanu. Ja to mums nav iemācījuši abi pasaules kari un Hitlera genocīds, tad mēs esam neārstējami.”

Un vēl, šķiet, jaunu nozīmi un vērtību tagad uz Ukrainas kara un dažu Latgales pašvaldību vadītāju paziņojumu fona iegūst arī Berlina sacītais par nacionālismu un aicina paskatīties uz to no mazliet citas puses: “Nacionālisms – kuru 19. gadsimtā visi uzskatīja par aizejošu parādību – šodien ir visstiprākais un bīstamākais spēks, kas darbojas pasaulē. Parasti tā cēlonis ir pārestība, ko viena tauta nodarījusi citai attiecībā uz tās pašlepnumu vai teritoriju: ja Luijs IV – Saules Karalis, kura valsts izdeva likumus visiem: politikā, karadarbībā, mākslā, filozofijā, zinātnē –, nebūtu uzbrucis vāciešiem, izpostījis to zemi un gadiem ilgi tos pazemojis, varbūt vācieši nebūtu kļuvuši gluži tik agresīvi, teiksim, 19. gadsimta sākumā, kad viņi iedegās nacionālā naidā pret Napo­leonu. Tāpat, ja Rietumi 19. gadsimtā nebūtu uzlūkojuši krievus par barbarisku masu un ķīniešus nebūtu pazemojuši opija kari vai vispārēja ekspluatācija, ne vieni, ne otri varbūt tik viegli nebūtu padevušies doktrīnai, kura solīja, ka viņi mantos pasauli pēc tam, kad – kopā ar vēstures spēkiem, kurus neviens nespēj apturēt, – būs satriekuši visus kapitālistiskos pretiniekus.”

Vērts padomāt – vai naidu izraisa ļaunums un noziedzīga rīcība vai atšķirīgs cilvēks.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *