Raksti

Viedokļi

Par sazvērestības teorijām, vainīgo meklēšanu un atbildību

Sallija Benfelde

Sazvērestības teorijas ir vilinošs lauciņš, un, protams, saistībā ar jauno koronavīrusu iespējas skaidrot notiekošo ir gandrīz bezgalīgas. Kā vienmēr, sociālie tīkli ir kā sabiedrības spogulis, kurā labi var redzēt, ko mēs spējam redzēt un saprast un ko nepavisam nevēlamies uzzināt.

Sākumā tiek meklēti vainīgie – Ķīna, kas esot to vīrusu palaidusi ar nodomu, lai kaitētu citiem; slepenas laboratorijas, no kurām tas vīruss nejauši pasprucis, un farmācijas kompānijas, kurām vajag slimus cilvēkus un kuras uzvarējušas cīņā ar tūrisma industriju, kura tagad pamazām agonē. Šie apgalvojumi gan popularitātes virsotnē nenoturējās pārāk ilgi, jo Ķīna ir tā, kuras ekonomika cieta vispirms, turklāt ļoti smagi. Ideja par farmācijas kompānijām arī izrādījās ne pārāk dzīvotspējīga, jo zāļu pret šo vīrusu nav, vitamīni un uztura bagātinātāji nekādā veidā no tā nepasargā, tādēļ minētajām kompānijām nav iespējams nopelnīt miljardus uz “Covid-19” rēķina.

Tagad atrasti divi citi vainīgie – valdība, kas neko nesaprotot un neko pareizi nedarot, un masu mediji, kuri tikai raisot paniku. Tiesa gan, idejas par to, kas tad īsti valdībai būtu jādara, ir visai kuslas. Vieni teic, ka valsts pilnībā jāaizslēdz, otri apgalvo, ka nekādus ierobežojumus nevajag, jo tās visas ir muļķības, tas esot parastais gripas vīruss, ar ko slimo un mirst katru gadu. Vēl ir pamanāms uzskats, ka valstij viss jā­slēdz un par visu tad pašai arī jāmaksā, gan nepasakot, no kurienes valdība šo naudu raus, ja no pārējās pasaules izolētie uzņēmumi būs spiesti darbu apturēt. Ar vārdu sakot, sociālajos tīklos kā parasti visi visu zina un saprot labāk par jebkuras valsts valdību, ārstiem un zinātniekiem. Un, ja informācija tiktu slēpta un mediji klusētu, sabiedrība būtu vēl vairāk sašutusi.

Ir vērts piebilst, ka ierobežojoši un aizliedzoši lēmumi raisa diskusijas ne tikai Latvijā kaut vai tādēļ vien, ka aizliegumi un ierobežojumi smagi ietekmē ekonomiku un tādējādi gan valsts, gan cilvēku ienākumus. Kamēr valstis, starptautiskas institūcijas, amatpersonas un ārsti lemj, manuprāt, jārunā par katra cilvēka atbildību, izvēloties doties atpūtas ceļojumā uz vīrusu skartajām valstīm. Protams, cilvēks var izvēlēties riskēt un uzskatīt, ka viņu vīruss neskars vai skars pavisam viegli, bet tāds lēmums var nopietni apdraudēt daudzus citus, ja ceļotājs izrādīsies vīrusa pārnēsātājs. Tas ir līdzīgi kā ar dzērājšoferiem – varētu teikt, lai jau viņi sevi apdraud, ja tā grib, bet diemžēl viņi apdraud un arī nonāvē daudzus citus cilvēkus.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *