Raksti

Viedokļi

Par politiku un patiesību

Sallija Benfelde

Bieži vien var tikai minēt, kas slēpjas aiz politiķu lēmumiem. Vaicāti, vai politiķu lēmumi un to publiskā motivācija ir patiesa, droši vien ļoti daudzi cilvēki ne tikai Latvijā paraustīs plecus, varbūt pat smiesies vai kļūs dusmīgi par tādiem “muļķīgiem” jautājumiem.

Piemēram, ko nozīmē Vā­cijas lēmums atbalstīt Krievijas projektu “Nord Stream 2” un kanc­leres Angelas Merkeles paziņojums, ka projekts bez skaidrības par Ukrainas tranzīta lomu nav iespējams? Vēlme samierināt Krieviju un Ukrainu? Vai tā ir Lielā Diplomātija, cerot mazināt spriedzi starp Eiropu un Krieviju? Vai patiesībā tas nenozīmēs vēl lielāku atkarību no Krievijas un iespēju Krievijai jebkurā brīdī iebrukt Ukrainā ar pamatojumu, ka jāglābj starptautiskais gāzes vads?

Nedaudz atgādina Latvijas Te­le­vīzijā skatāmo norvēģu seri­ālu “Okupācija”, vai ne? Tā pamatā ir stāsts “kā būtu, ja būtu” – par Norvēģiju, kuru okupē Krievija. Seriāla sižets – Norvēģijas valdība pieņēmusi lēmumu pārtraukt naftas un gāzes produktu ražošanu, jo “zaļo” uzskati sabiedrībā iegūst vairākumu. Eiropas Sa­vienība to nepieņem un vienojas ar Krieviju, ka tā palīdzēs šo jautājumu nokārtot, okupējot valsti un sekojot tam, lai no valdības panāktais solījums tiktu pildīts. Seriālā izspēlēts, ka vienošanās starp Norvēģiju, Krieviju un Eiropu paredz – Krievijas militāristi un speciālie dienesti aizies no Norvēģijas, tiklīdz tiks sasniegts iepriekšējais fosilā kurināmā ražošanas apjoms…

Īstajā politikā Vācijas pretimnākšana Krievijai gan nav nekas neparasts, jo, kā zināms, 2005. gadā Vācijas kanclers Gerhards Šrēders parakstīja līgumu ar Vladimiru Putinu par gāzes vada “Nord Stream” izbūvi un pēc amata pilnvaru laika beigām sāka strādāt šajā projektā par akcionāru padomes direktoru. Vēl pagājušajā gadā Eiropas prese rakstīja, ka Šrēders, nu jau arī Krievijas naftas firmas “Rosneftj” direktoru padomes dalībnieks, turpina iet kopsolī ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Protams, tā ir Šrēdera kunga personīgā dzīve un karjera, partijā viņš vairs nedarbojas, tādēļ kritiķi var sacīt, ko grib, jo Vācijas likumus bijušais kanclers nepārkāpj.

Ar laipošanu nodarbojas arī Lielbritānijas premjere Terēza Meja. Kā zināms, Vašingtona pagājušajā nedēļā pieņēma jaunas sankcijas pret virkni Krievijas oligarhu, to skaitā arī pret Oļegu Deripasku – vienu no bagātākajiem Krievijas un pasaules uzņēmējiem. Viņš ir lielākais kompānijas “Noriļskas niķelis” akcionārs, kas ir pasaules lielākais niķeļa, vara, platīna, svina un cinka pārstrādes uzņēmums. Deripaska ir arī pasaules lielākā alumīnija ražotāja “Rusal” padomes priekšsēdētājs. Tad, lūk, par spīti tam, ka Vašingtona atbalstīja Londonu jautājumā par Skripaļu indēšanu, Londona amerikāņus neatbalsta jautājumā par oligarhiem un atļauj Deripaskas uzņēmumam “EN+” izvietot savas akcijas Londonas biržā.

Vai Mejas partija no tā ir ieguvēja, grūti pateikt, bet Liel­britānija, visticamāk, var kļūt par zaudētāju, jo Vašingtona kā uz savu Transatlatijas partneri sāk raudzīties uz Franciju. Tajā pašā laikā Meja daudzas reizes atkārtojusi, ka pēc “brexit” Liel­britānija grib slēgt ar ASV izdevīgu savstarpējās tirdzniecības līgumu. Jebkurā gadījumā līdz šim saprotami vai ticami rīcības skaidrojumi no abām politiķēm vēl nav dzirdami.

Par Latviju runājot, šķiet, ka viens no “jaukākajiem” valdības paziņojumiem ir nupat izskanējusī informācija par fiskālo telpu, kura samazinās un samazināsies. Visu patiesību droši vien, it sevišķi pirms vēlēšanām, diez vai izdosies uzzināt, bet ir skaidrs, ka budžets samazināsies un ka naudas trūks ne vienai vien iecerei. Par to brīdinājumi izskanēja jau pirms nodokļu reformas, bet toreiz politiķi apgalvoja, ka budžets spēšot ātri atkopties. Neoficiāla un klusināta informācija no valdības nama puses par to, ka fiskālā jeb valsts ieņēmumu telpa samazinās un ar steigu jāpārskata prognozes, jau izskanēja pirms kāda laika. Runas, ka jāmazina ēnu ekonomika, lai aizpildītu robu, neizklausās īpaši pārliecinoši, jo to valsts saka jau visus neatkarības gadus. Īsi sakot, gan darot vajadzīgu darbu – reformējot nodokļu politiku -, gan pie reizes krājot sev bonusus vēlēšanām, politiķi varēja jau no paša sākuma pateikt, ka naudas tuvākajos gados būs maz un velti nevajag cerēt. Galu galā nodokļus maksā iedzīvotāji, un viņiem ir tiesības zināt, kā būs tālāk. Tādēļ kārtējo reizi jāteic, ka vēlētājiem jādomā jau tagad, nevis jāsajūsminās par saviem mīluļiem, baidoties noberzt kaut kripatiņu zeltījuma iedomu tēliem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *